61.Bailes saslimt.
Ja apkārt notiek tik briesmīgi kā tagad, kad piedzīvojam koronovīrusu, tad mūsos var ieviesties panika un bailes saslimt un nomirt. Ja nu tu šajā brīdī vari uzaicināt šīs bailes parunāties? Un tad atlaist.
62. Bailes par to, ka saslimt var kāds no mūsu mīļajiem.
Mēs, iespējams, esam dzirdējuši, ka mēs piesaistām to, ko mēs domājam, tātad to, par ko mēs baidāmies. Un tā rezultātā mēs baidāmies baidīties. Un no tā visa apjūkam vēl vairāk. Bet sapresēšana, nejušana, nedomāšana nepalīdz. Vai tu vari tās bailes palaist vaļā un atvērties iespējamībai, ka turpmāk katrā reizē, kad tev gribēsies baidīties, tu automātiski pārslēgsi savu fokusu uz to, cik veseli un laimīgi ir visi tavi mīļie?
63. Uztraukums par nākotni.
Kādas sekas atstās šis vīruss ne tikai uz cilvēku veselību, bet arī uz finansiālo sistēmu. Mēs jau esam pieredzējuši krīzes, tāpēc automātiski prāts ir gatavs sazīmēt dažādas šausmu vīzijas. Vai tu vari to palaist vaļā?
64. Vainas sajūta par to, ka man viss ir kārtībā.
Viss apkārt mutuļo satraukumā, panikā, bailēs un reizēm arī ļoti reālās smagās situācijās. Var gadīties, ka tas, ka tu jūties mierīgi, liek tev justies vainīgam. Tu sāc sev jautāt – varbūt tas ir ļoti egoistiski? Just šo mieru ir egoistiski? Bet, ja nu ir tā, ka tavs miers ir tas, kas rada mieru un harmoniju pasaulē? Un ja nu tas ir tieši tas, kas pasaulei ir visvairāk vajadzīgs?
65. No kurienes gan man var atnākt Visuma dāvanas.
Es taču lieliski zinu, ka es varu saņemt tikai noteiktā veidā – nopelnīt tik, cik es nopelnu un tad aiziet uz veikalu, lai nopirktu to, ko man vajag. Un mēs bieži šajā situācijā neredzam ne mazāko iespēju, ka kaut kas var tajā mainīties. Kā? Kādā veidā gan es varētu saņemt kaut ko vairāk? Bet, ja nu tas nav tavs uzdevums? Ja nu nav tavs jautājums domāt par – “Kā? Kad? Kādā veidā?”. Ja nu vienīgais tavs uzdevums ir ļaut sev sajust pārpilnību un atvērties tai? Viss!
66. Problēmu meklēšana.
Kā tu izjūti vārdu problēma? Visi tavi scenāriji noved pie tā, ka nav risinājuma. Un tad šī situācija paliek “pakārusies gaisā” un turpina “ēst” tavu enerģiju. Kā apzināties mirkli, kurā tu problēmu nosauc par problēmu un palaist vaļā?
67. Manipulēšana.
Vai tu esi tas, kas manipulē? Vai arī tu esi tas, kas ļauj ar sevi manipulēt? Kurā pusē esi tu? Kāda varētu būt tava dzīve, kad manipulēšana nebūtu tavā dzīvē nekādā veidā vairs sastopama?
68. Demagoģija.
Tā ir spēja savākt pierādījumus un pielietot tos apgrieztā veidā. Bieži vien izcils demagogs ir labs orators, labs hipnotizētājs. Mēs sevi pretī tādam jūtam, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespējam pretoties šim autoritatīvajam viedoklim. Un paliekam ar sliktu sajūtu. Dažreiz ar mazvērtības sajūtu. Dažreiz ar sajūtu, ka ļāvām sev nodot sevi. Bet, ja nu mēs to visu ļaujam sev palaist vaļā?
69. Mantkārība.
Ļauj sev padomāt par niansēm, par atšķirību no iepriekšējās tēmas “Negausība”. Vai tu vari sajust, ka, ejot šo atbrīvošanās ceļu, tu kļūsti emocionāli inteliģentāka? Tas nozīmē, ka tu vieglāk spēj sajust dažādas nianses un smalkas atšķirības starp vienu un otru sajūtu. Un tad ir vieglāk palaist vaļā. Bet kā tad ar to mantkārību un tavu dzīvi? Vai tev liekas, ka tas ir tikai par tiem, nevis par mani? Bet ejam procesā un ļaujam visam vienkārši būt.
70. Visam piešķirt nozīmi.
Meklēt visā nozīmi. Tu noteikti esi izbaudījis brīdi, kad tu biji plūsmā, kad biji iemīlējies, un tev bija par daudzām lietām vienalga. Un, iespējams, bija vai ir brīži tavā dzīvē, kad tu meklēji izskaidrojumu, nozīmi tam, kas notiek, astroloģijā, dzimtā, attiecībās. Bet, ja nu tu atļauj sev pieņemt, ka viss, kas ar tevi notiek, ir tavas iekšējās pasaules atspoguļojums?
71. Nespēju just pateicību.
Visi apkārt saka, ka pateicība ir viena no svarīgākajām lietām. Pateicība ir bezgalīgs saņemšanas stāvoklis. Pateicības sajušana ļauj notikt tam, par ko tu spēj pateikties. Pētījumi liecina, ka pateicības sajušana 10 minūtes 3 reizes dienā jau pavisam īsā laikā palielina imunoglobulīna A daudzumu par 50%. Tātad spēj tevi pasargāt no jebkādiem svešiem iebrucējiem. Bet, ja nu sajūta tevī ir tāda, ka, nespējot sajust pateicības sajūtu, tu palaid visus šos labumus garām? Varbūt tu vari to palaist vaļā?
72. Dzīvošana pagātnē.
Vai tu apzinies, cik daudz no savas ikdienas nomoda brīžiem tu dzīvo pagātnē. Tad, ja mēs konstruējam savu nākotni, balstoties uz pagātnes pieredzi, mēs joprojām dzīvojam pagātnē. Dzīvojot autopilotā, mēs nespēsim neko jaunu ienest savā dzīvē. Ja nu tu vēlies iet tālāk, attīstīties, lai piedzīvotu sevis vislieliskāko izpausmi, varbūt tu vari ļaut sev atlaist vaļā šo vēlmi dzīvot pagātnē?
73. Nedrošība.
Kāds ir tavs cipars, ja tu izmērītu cik liela ir tava nedrošības sajūta? Vai tā mainās no dienas uz dienu? Vai tā mainās atkarībā no tā, kas notiek apkārt? Vai tu vari iztēloties, kāda būtu tava dzīve, ja nedrošības sajūta būtu pilnībā palaista vaļā?
74. Bailes nomirt.
Smaga tēma, vai ne? Nav nemaz tik viegli tā mierīgi doties šajās bailēs iekšā, vai ne? Mani to darīt vadīja viena no maniem skolotājiem teiktais: “tu nespēsi pieņemt un izbaudīt dzīvi, ja tu nepieņemsi nāvi”. Lai kā mēs mēģinātu noslēpties no šī jautājuma, pienāks brīdis, kurš liks mums to sakārtot. Pieņemt, ļaut visam būt un palaist vaļā!
75. Bailes no atraidīšanas.
Vai tu vari atvērties iespējamībai, ka no šī brīža uz priekšu mainīsies visa tava dzīve, jo tu būsi palaidusi vaļā šīs bailes no atraidīšanas? Vai tu vari atvērties iespējamībai par to, cik lieliski tu baudīsi dzīvi pēc šīs atbrīvošanās?
76. Bailes pazaudēt identitāti.
Vai tu vari ļaut sev iepauzēt un pajautāt sev – kādā mērā es jūtu sevī šīs bailes, kad es šādas bailes esmu piedzīvojusi? Ļauj sev palikt vaļā, lai tava zemapziņa tev atnes atbildes un notikumus no tavas dzīves. Mēs varam nonākt strupceļā – no vienas puses mēs visi esam viens vesels un tajā pašā laikā mēs esam unikāli, vienreizēji, vienīgie tādi visā Visumā. Kā atrisināt šo strupceļu?
77. Bailes pazaudēt savu vērtību un savas vērtības.
Ļauj savai zemapziņai apmierināt tavu ziņkārību – kā es jūtu to sevī, caur kādiem notikumiem šīs bailes man parādās. Un ļauj sev to visu novērot. Novērošana ir peņemšana. Vaļā palaist mēs varam tikai to, ko mēs pieņemam un kam ļaujam vienkārši būt.
78. Bailes pazaudēt dzīves jēgu.
Ik pa laikam savas dzīves laikā mēs uzdodam sev šos lielos jautājumus. Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Atbildes mums pasaka, kāda ir jēga no tā, ka es esmu šeit. Un tas ir spēcīgs mūsu eksistences pamats. Bailes to pazaudēt var būt šķērslis mūsu kustībai tālāk. Vai tu vari atvērties iespējamībai, ka tava dzīve izmainīsies no tā, ko tu dari šajā brīdī – atbrīvo sevī šīs bailes un atveries kaut kam vairāk?
79. Vēlme identificēt sevi ar saviem pagātnes notikumiem.
Vai tu bieži atceries sevi kā bērndārznieku, kā skolnieku, kā studentu? Vai tev nav sajūta, ka tu esi tikai tas, kas tu biji agrāk? Bet, ja nu tev, palaižot vaļā šo vēlmi, izdodas piedzīvot dzīvi “šeit un tagad”? Ja nu kopā ar šo vēlmi aiziet arī visas emocijas, kuras definēja tevi un tu piedzīvo fantastisko sajūtu – pagātnei nav nekādas nozīmes, jo eksistē tikai šis burvīgais bezgalīgais esības mirklis?
80. Esmu par risinājumu nevis cīnos ar problēmu.
Jebkas ar ko mēs cīnāmies, pieaug spēkā. Mēs brīnāmies – tik daudz spēka šajā cīņā un nav nekāda rezultāta, notiek pat pretējais. Un tad mēs vēl izdarām secinājumus – es laikam esmu dzimusi neveiksminiece, laikam ir veltīgi cerēt, ka man kādreiz izdosies sasniegt to, ko es vēlos. Ejam eksperimentā – kā mainīsies mana dzīve, ja es visā ieraudzīšu pozitīvu motivāciju un pārstāšu cīnīties pret!
81. Laimes un prieka avots ir tevī.
Taču mēs nepiedzīvojam laimes sajūtu nepārtraukti. Jo mēs meklējam to kaut kur ārpusē. Ja tu atveries laimei un priekam, tu atklāj, ka tas viss ir tieši tevī jeb tu esi prieks un laime. Lesters Levensons teica – “Laime ir tas, ka tu esi.”
82. Iet dziļumā vai sadalīties sīkumos.
Kā tad ir labāk – izpētīt lielā dziļumā kādu detaļu, specializēties, vai tomēr labāk ir zināt visu. Bet visu zināt nevar. Un atkal mūsos rodas apjukums – kā tad ir pareizi? Varbūt mēs varam darīt abus – izzināt kādu vienu lietu dziļi, bet nepazaudēt Veselumu?
83. Es mainos.
Ar šo lozungu es ilgu laiku priecīgi gāju uz priekšu. Jo zinām slaveno Einšteina teicienu, ka radīt kaut ko citu mēs varam tikai ar citu prāta stāvokli. Dr.Džo Dispenza saka – radīt jaunu var tikai no nezināmā. Tātad no pārmaiņu rezultāta, kuru es vēl nezinu. Bet savā ceļā sastapu cilvēkus, kas protestēja – visu ko, tikai ne mainos. Iespējams, viņiem tas tā notiek tāpēc, ka zem vārda “mainos” viņiem ir neapzināta pārliecība – mainos, tātad neesmu gana laba. Kā ir ar tevi?
84. Apātija.
Sajūtas, kurās dzīvojot ir vismazāk enerģijas sev, visa enerģija koncentrējas ārpusē. Tā kā enerģijas nav, tad nav arī sajūta, ka tas, kas notiek, ir milzīgs diskomforts. Ir sajūta, ka ne tikai es neko nevaru padarīt, bet neviens cits arī nevar man palīdzēt. Mēs nespējam ieraudzīt izeju. Prāts var būt tik ļoti pilns ar dažādām balsīm, ka tas mūs padara sastingušus. Mēs baidāmies doties kaut kur tāpēc, ka šie virzieni, kurus mēs redzam kā izeju, ved dažādos virzienos, reizēm pat pretējos. Prāta bildes ir tik ierobežotas un destruktīvas, ka mēs visā redzam tikai un vienīgi neveiksmes un izgāšanos. Šo stāvokli raksturo tādas emocijas kā depresija, es nevaru, pārāk vēlu, garlaicīgi, miris, auksti, nav ilūziju, neredzams, slinkums, zaudētājs, nejūtīgs, nespēcīgs.
85. Sēras – sajūta, kurā ir nedaudz vairāk enerģijas kā apātijas gadījumā.
Mēs ceram, ka kāds cits palīdzēs mums, jo mums ir sajūta, ka mēs paši neko nevaram izdarīt savā labā. Ķermenis ir sasprindzis un sāpīgs. Mēs redzam savus zaudējumus un bieži vien pazaudējam sevi šajās bildēs. Mūsu domas riņķo apkārt idejai par to, cik ļoti mēs esam ievainoti ar to, ko pazaudējām. Emocijas – atraidījums, apkaunots, aizmirsts, vainīgs, bezpalīdzīgs, ignorēts, tas nav godīgi, melanholija, neviens mani nemīl, nostaļģija, nabaga es.
86. Bailes.
Mēs vēlamies doties ārā, bet baidāmies, ka tie tur ārpusē mūs var ievainot stiprāk. Mēs baidāmies tikt ievainoti, tāpēc bremzējam savu izaugsmi. Ķermenim ir drusku vairāk enerģijas, taču tas joprojām ir sasprindzis un pārsvarā sāpīgs. Emocijas var pacelties un krist lejā ļoti ātri. Domas un prāta bildes ir par ļauno likteni, bojāeju un izpostīšanu. Viss, par ko mēs varam domāt un ko mēs redzam, ir par to, kā mūs var ievainot un ko mēs varam pazaudēt, un kā mums pasargāt sevi un savējos. Emocijas - trauksme, piesardzība, aizsargājos, neuzticos, šaubos, histērisks, neracionāls, nervozs, paranoja, panika, kautrīgs, ieslodzīts, paralizēts, vēlos aizbēgt, ievainojams, saspringts.
87. Iekāre.
Mēs gaidām ziedojumus. Mēs vēlamies. Mēs esam kā izslāpuši pēc naudas, seksa, cilvēkiem, lietām, vietām. Un to mums vajag nekavējoties. Mums visam apakšā ir neapzināta sajūta, ka mēs nevaram iegūt vai mums nevajadzētu iegūt to, ko mēs vēlamies. Ķermenim ir vairāk enerģijas, un reizēm sajūtas var būt patīkamas. Sajūtas var būt ļoti intensīvas. Prāts joprojām var būt ļoti skaļš un apsēsts. Mēs barojam sevi ar fantāzijām par nākotnes ieguvumiem, taču zem tā ir neapzināta bilde par to, ka mums tas nav. Mūsu domas ir par to, kas mums ir un par to, kas mums nav. Neskatoties uz to, cik daudz mums ir, mēs neizjūtam apmierinātību un reti izbaudām to, kas mums ir. Emocijas - pamests, bezjūtīgs, pievilts, skaudība, neprāts, alkatīgs, mantkārīgs, baudkārs, kaprīzs, pārgalvīgs, kompulsīvs, atkarīgs, eksplodējošs, nepacietīgs, manipulatīvs, nekad nav gana, neapmierinātība.
88. Dusmas.
Mēs vēlamies doties ārā, lai nekavējoties sadotu citiem. Ķermenim enerģija ir vairāk, sajūtas var būt ļoti intensīvas un eksplozīvas. Prāts joprojām ir skaļš un var būt spītīgs un apsēsts. Domu bildes ir par citiem, kā mēs ar viņiem tiksim galā. Mūsu domas var būt par to, kā kaut ko iegūt un likt citiem par to maksāt. Šī enerģija var mūs nobiedēt un likt doties uz zemāku frekvenču enerģiju. Darbības, kuras mēs darām var būt destruktīvas mums un apkārtējiem. Emocijas - agresija, aizskarošs, aizkaitināts, sapīcis, nikns, savilkts, dzēlīgs, zobgalīgs, pieprasošs, skarbs, uzvārījies, destruktīvs, eksplozīvs, vīlies, nepacietīgs, naidīgs, bargs, drūms, saīdzis, nīgrs, ietiepīgs, spītīgs.
89. Lepnums.
Mēs vēlamies saglabāt iegūto stāvokli. Mēs nevēlamies neko mainīt vai kaut kur doties. Tāpēc mēs vēlamies neļaut iet arī citiem, jo tie var paiet mums garām. Ķermenim ir vairāk enerģijas, bet mēs tai nevaram piekļūt, lai izmantotu. Prāts vēl joprojām ir trokšņains, nekustīgs un pašapmierināts. Mentālās bildes ir par to, ko mēs esam paveikuši un ko mēs zinām. Pat ja mēs pamanām citus, tad mēs ceram, ka tie pamanīs, cik lieliski mēs esam spējā apklāt savas urdošās šaubas. Emocijas - garlaicība, iedomība, augstprātība, uzpūtība, fanātisks, lielīgs, pašapmierināts, bezrūpīgs, nievājošs, nicinošs, ignorējošs, viszinošs, kritisks, dogmātisks, izolēts, tiesājošs, ledains, šauri domājošs, nekad nekļūdos, par visu ir viedoklis, snobisks, īpašs, nepiedodošs, nejūtīgs, tukšs, neīsts, nepiekāpīgs.
90. Drosme.
Mums ir vēlēšanās bez vilcināšanas doties tālāk. Mēs varam darīt. Mēs varam labot. Mēs varam izmainīt jebko jebkur. Mums ir vēlēšanās palaist vaļā un doties. Ķermenim ir daudz enerģijas un tā ir pieejama darbībām, kas vērstas uz āru. Enerģija ir augsta, tīra un pieejama. Prāts nav tik trokšņains. Tas ir elastīgs un atvērts. Prāta bildes ir par to, ko mēs varam izdarīt un iemācīties un kā mēs tajā varam atbalstīt citus. Mēs esam pašmotivēti un pašpaļāvīgi. Mēs spējam skaļi smieties, pat par savām kļūdām. Dzīve ir viens vienīgs prieks! Emocijas - piedzīvojumi, uzmanīgs, centrēts, pārliecināts, noteiktība, skaidrība, jautrs, mundrs, modrs, līdzjutība, radošums, pārliecinātība, kompetence, dinamika, entuziasms, elastīgs, izzinošs, atbildīgs, ass, spontāns, spēcīgs, atvērts, optimists, atbalstošs, nenogurstošs, laimīgs, dodošs, ar humoru, es varu, vēlme, kaislība.
