151. Labklājības uzskati 18. Es esmu Naudas magnēts. Vai tu varētu atļaut sev paspēlēties, uz mirkli to lielo un nopietno cilvēku palaižot atvaļinājumā? Paspēlēties un sajust sevi kā Naudas magnētu. Īstu, lielu, spēcīgu magnētu. Un iztēloties to, ka nauda priecīgi dodas pie tevis un aplīp ap tevi. Vai tu vari atvērties iespējamībai, ka šāda paspēlēšanās var izmainīt tavu finansiālo dzīvi uz lielisku vai vēl lieliskāku?
152. Labklājības uzskati 19. Visums ir manu ienākumu avots. Sākumā šī doma var šķist muļķīga. Mēs taču esam iemācījušies dzīvē to, ka ienākumu avots visbiežāk ir tikai un vienīgi darba vieta. Bet, ja mēs padomājam, tad izrādās, ka ienākumu avots var arī būt kaut kas cits – mēs varam vinnēt loterijā, mums var uzdāvināt to, ko mēs vēlamies, mēs varam saņemt mantojumu, galu galā mēs varam nejauši atrast naudu. Un tā dzīvot un spēlēties, uzticot Visumam sevi nodrošināt, ir daudz vieglāk, brīvāk un jautrāk, vai ne?
153. Attiecību uzskati 5. Visi vīrieši ir cūkas. Visi vīrieši ir nelieši, dzērāji, nodevēji. Mēs nereti veidojam vispārinājumus un līdz ar to arī pārliecības un uzskatus no salīdzinoši nelielas pieredzes. Bet ja nu ir sanācis tā, ka divi vai trīs mūs pievīla, un mēs aizveram sevi ciet pieredzei, ka ir taču vēl bezgala daudz vīriešu, kas ir lieliski attiecībās. Mūsu pārliecības veidojas no mūsu pieredzēm un mūsu pieredzes veidojas no mūsu pārliecībām. Ja nu mēs ļaujam sev pamēģināt iegūt jaunu pieredzi, nomainot savu veco pārliecību uz tādu, kas veidotu tādus rezultātus, kādus mēs vēlamies pieredzēt?
154. Laimīgums. Ir pilnīgi skaidrs, ka ikviens cilvēks vēlas būt laimīgs. Šo laimīgumu rada patīkama sajūta. Šo patīkamo sajūtu radīja viena doma. Šī viena doma bija izvēle. Mēs neapzināmies, ka mums vienmēr ir šis izvēles brīdis, jo neapzināti un automātiski reaģējam ierastā veidā. Ļauj sev atklāt šo savu Spēku, kas izpaužas tajā, ka Tu pamani šo izvēles mirkli un ļauj savai izvēlei strādāt Tavā labā.
155. Brīvība no raizēšanās. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā šķiet pavisam normāli raizēties. Un, kad mēs raizējamies, mēs aizmirstam par to, ka mums ir izvēle. Kad mēs palaižam vaļā raizēšanos, mēs atklājam savu iekšējo spēku. Bez tam, tad, kad mēs raizējamies, mēs turam prātā to, par ko mēs raizējamies, un tādā veidā pastiprinām.
156. Apmulsums, neziņa – kā rīkoties tagad, kad ir drusku brīvāk – vai drīkst dzīvot atkal pa vecam, vai drīkst apkampties. Varbūt tās ir bailes no atraidīšanas. Varbūt tās ir bailes, ka es varu kaut ko izdarīt nepareizi un tam būs sliktas sekas.
157. Diskomforts ar izvēli. Ir tikai divi varianti brīdī, kurā mums ir jāpieņem lēmums. Pirmais, es zinu, kas jādara un otrais, es nezinu, kas jādara. Faktiski mūsu dzīve ļoti lielā mērā sastāv no “es zinu” izvēlēm. Es zinu, ar kuru kāju spert nākamo soli. Es zinu, ar kuru roku atvērt durvis. Mums bieži vien šķiet, ka mums ir jāzina, kas jādara tālāk, un mēs izspiežam izvēli, nezinot, ko darīt. Tipiski šāda situācija rodas jautājumā – par ko man kļūt. Mums šķiet, ka mums ir jāzina atbilde. Mēs neprotam atrast komfortu ar “es nezinu, ko darīt”. Un tagad ļaujam sev justies vienādi labi ar abām atbildēm.
158. Vainīgs nevainīgs. Bailes no tā, ka es ar sevi kādam varu izdarīt slikti, nemaz to negribot. Es visu izdaru lieliski, bet mans bērns izdara kaut ko tādu, kas man kā mammai liek justies vainīgai, mans suns vai kaķis izdara kaut ko tādu, kas man liek justies vainīgai. Tas var ieviest neapzinātas bailes, ka es neko ar sevi neizdarot, caur citiem, varu kādam sagādāt problēmas.
159. Piedošana. Mūs kāds aizvaino un tas mūs sāpina, un tā rezultātā mēs piedzīvojam aizvainojumu. Mēs turpinām strīdēties, mēs turpinām pierādīt savu taisnību, un tā rezultātā iegūto sāpi nostiprinām. Pēc kāda laika mēs saprotam, ka šis aizvainojums mums traucē dzīvot un izlemjam piedot. Bet, ja aizvainotājs nav atnācis un atvainojies, un es tā vienkārši piedošu, palaidīšu vaļā, viņš varbūt domās, ka viņam ir taisnība un ka es viņam esmu piedevusi, bet es neesmu. Un mēs iedzenam sevi aplī, no kura netiekam ārā.
160. Pateicība. Ja mēs ejam tālāk piedošanas jautājumā, tad varbūt varam atzīt, ka patiesa piedošana ir pateicība. Sākumā to ir grūti pieņemt. Bet, ja tas izdodas, tad senais aizvainojums vairs nav mūsu bagāža, tas ir kļuvis par mūsu Spēku.
161. Pateicība par dzīvību. Pateicība par to, ka man ir ķermenis, caur kuru es varu piedzīvot fantastisko burvību, kas man visapkārt. Mēs to nemaz nepamanām, ka mēs nemaz neesam tik labās attiecībās ar savu ķermeni. Jo ar to viena vienīga nokrāmēšanās – te tam vajag uz tualeti, te tam vajag ēst, te tam par aukstu, te – par karstu. Vienas vienīgas problēmas. Bet, ja nu mēs spējam pārslēgt šo kurnēšanu uz pateicību, un tas izrādās ir dziedinoši un harmonizējoši?
162. Pateicība par harmonijas vibrācijām. Mēs esam iemācījušies uztvert pasauli ar maņām kā tādu, kas sastāv no objektiem, kas savā starpā ir atdalīti. Bet kvantu fizika saka, ka mēs visi sastāvam no vienas un tās pašas enerģijas. Šī enerģija ir viss. Un šis viss ir mums apkārt bezgalīgā harmonijā. Kad mēs spējam relaksēties, atlaist stresu un ļauties plūsmai, mums ir iespēja piedzīvot to, ka šī enerģija ir fantastiskas harmonijas vibrācijas, kurām mēs varam ļaut būt par savas dzīves veidotājām.
163. Vēlme pēc atzinības. Vēlme izpatikt citiem. Vēlme, lai mani ierauga no labās puses. Vēlme pēc novērtējuma, atzinības. Vai esi pamanījusi, ka reizēm pēc kādas sarunas vai uzstāšanās, tu domās papildini teikto, un nereti jūties slikti – kā tad tā, kāpēc es to nepateicu sarunā, tad tas otrs cilvēks redzētu mani labāku.
164. Nožēla. Ejam tālāk aiz “Ja vien...”. Daudzi no mums dzīvo ar šo nožēlas sajūtu, sajūtu “ja vien” tas būtu savādāk, tad viss būtu lieliski vai vismaz labāk. Dzīvot nožēlā nozīmē to, ka mēs patiesībā nedzīvojam. Vai tu vari palaist vaļā vēlmi dzīvot pagātnē? Vai tu vari palaist vaļā vēlmi manipulēt? Vai tu vari palaist vaļā šo sajūtu, ka tu nespēj, jo apstākļi ir spēcīgāki par tevi. Vai Tu vari palaist vaļā jebkādu vēlmi izmainīt, kontrolēt to, kas ir?
165. Bara instinkts. Brīvība no bara apziņas. Šobrīd bara apziņa ietekmē ikvienu no mums. Jo tas ir mūsos instinkta līmenī un mēs visi esam cieši saistīti caur šo apziņu. Un šobrīd mēs visi jūtamies ietekmēti no situācijas pasaulē. Ja mēs to palaižam vaļā, mēs varam iegūt mieru, mīlestību un dot pasaulei daudz vairāk. Vai tu vari sajust to, kā tevi ietekmē bara instinkts? Vai tu vari novērot savu pieredzi ar bara instinktu no augstākas perspektīvas, no mīlestības? Vai tu vari ļaut sev sajust sevi kā mīlestību? Vai tu vari ļaur sev ieraudzīt, ka viss – cilvēki, daba, lietas ir tīra mīlestība? Vai tu vari ļaut sev būt par spēku, kas visu vada harmonijā? Vai tu vari ļaut sev vienkārši būt?
166. Aiz ķermeņa apziņas. Mēs reizēm pat nepamanām, kā mēs ļaujam sevi ievilkt tajā, kas notiek vai nenotiek pasaulē. Mūsu ciešanu iemesls ir tas, ka mēs neapzināti identificējam sevi ar to, kas notiek apkārt. Iemesls kāpēc mēs skatāmies ziņas ir tas, ka es vēlos uzzināt kā tas ietekmē mani. Jo vairāk mēs identificējam sevi ar savu ķermeni, jo vairāk mēs atveramies iespējai ciest. Vai es esmu tas, kas iziet cauri šai pieredzei vai es esmu tas, kas apzinās to, novēro to? Vai tas, kas notiek manā dzīvē ir tas, kas es esmu vai es novēroju, apzinos to, kas šobrīd notiek?
167. No stumšanas uz ļaušanos. Mēs bieži domājam, ka mums ir jāstumj mūsu ceļš cauri dzīvei. Mums tā stumjot, mēs neievērojam to, ka jo vairāk mēs stumjam, jo vairāk pasaule stumj pretī. Kaujas mākslas praktizētāji to lieliski zina un izmanto. Kad mēs ļaujam visam būt tā, kā tas ir, tad varam piedzīvot dzīves dabisko plūsmu.
168. Es vēlos mainīties, bet nekādi nesanāk. Vai atceries jaunā gada apņemšanās, dzimšanas dienas apņemšanās, pirmdienas apņemšanās? Tad mēs meklējam vislabvēlīgāko zvaigžņu stāvokli. Mēs zinām, ka jaunas lietas ir jāsāk augošā Mēness fāzē. Bet tas viss visbiežāk nestrādā. Mēs cenšamies mainīt sevi ar gribasspēku, un zaudējam šajā cīņā. Bet kā būtu, ja mēs mainītu attieksmi un tādā veidā mainītu sevi?
169. Attieksmes maiņa. Nereti ar mums notiek tā, ka mums liekas, ka kāds cilvēks mums dara pāri. Varbūt ir vērts pamēģināt šādām situācijām pieiet ar citu skatījumu – es nezinu kāds iemesls šim cilvēkam ir tā rīkoties pret mani. Ja nu viņam šobrīd dzīvē klājas ļoti slikti un tā nav tīša ļaunprātība, ko viņš dara man. Ja nu es spēju dusmu un aizvainojuma vietā ieslēgt mīlestību, līdzjutību. Lai Tev ir labi, lai Tu esi laimīgs, lai Tu esi piepildīts ar mieru un laimi!
170. Instinkti visu vērtēt – laba lieta vai slikta lieta. Piemēram, kafijas automāts saka – iztīri mani; kāds tavs kolēģis paziņo, ka saslimis un tev jādara viņa darbs; tu konstatē, ka ārā ir vētra un lietussargs ir saplīsis; tavā telefonā ir ziņa no klienta, lai tu nekavējoši piezvani; tavs dators sabojājās un tavs darbs ir pazudis; datorģēnijs spēj tavu datoru atdzīvināt; tavs jaunais dators ir daudz jaudīgāks un nodrošināts pret tādiem negadījumie; tu saņem prēmiju; tavs ne visai jaukais kolēģis saņem lielāku prēmiju. Ja mēs piešķiram daudzas “Slikta lieta” uzlīmes, mēs iemācām sev justies bezspēcīgiem pret ārējo pasauli, pār kuru mums nav kontroles. Vai Tu vari atcerēties, kādu notikumu, kuru sākumā apzīmēji ar Slikta lieta, bet vēlāk tā izrādījās Laba lieta? Vai Tu vari atvērties iespējamībai, ka tavas spējas jebkuru sliktu lietu nomainīt uz labu lietu, var pilnībā izmainīt tavu dzīvi uz brīnišķīgo pusi?
171. Skaties uz gaišo pusi! Domā pozitīvi! Vai tu esi sev uzdevusi jautājumu – ja man jāskatās uz gaišo pusi, tad jau eksistē tumšā puse. Iedomājies datoru, kas spēlē šahu. Ja tas izdara gājienu un zaudē, tas nelīmē uzlīmes, tas tikai konstatē. Dari tāpat kā dators, neļauj sev emocionāli svārstīties. Dari to, kas tev jādara, un neļauj sevi izsist no miera. Visdrīzāk sākumā būs grūti. Bet pat nelieli panākumi šajā virzienā var pamatīgi uzlabot tavu dzīvi.
172. Elastība. Mēs pavadām pārāk daudz laika, apcerot savas neizdošanās un neveiksmes. Vai Tu esi novērojis kā mazs bērns mācās staigāt? Kas notiktu, ja bērns pēc katra kritiena apsvērtu domu «es nekad neiemācīšos staigāt» vai «es nekad nemācēšu staigāt tik labi kā...». Iztēlojies sevi par ceļa inženieri, kam ir jāizbūvē ceļš saržģītā vietā. Sajūti, ka Tu nevis cīnies ar dabiskiem apstākļiem, bet pielāgojies tiem. Izmato katru «neveiksmi» kā iespēju izdarīt vēl labāk un iegūt vēl labāku rezultātu.
173. Man pieder visas pasaules laiks. Bieži vien mēs dzirdam sevi un citus sev apkārt runājam: “Man nepietiek laiks. Man nav laika.” Bet, ja nu tā vietā, lai turpinātu stresot par laika trūkumu, mēs ļaujam sev darīt tieši pretējo – iet lēnām, 3 reizes lēnāk kā parasti, paelpot dziļāk un pateikt sev: “Man pieder visas pasaules laiks.” Un palaist vaļā stresu par laika trūkumu un vēlmi šo jautājumu sakārtot.
174. Padari visu par spēli un novēro kā mainās tava dzīve. Pamēģini nākamajā reizē, kad kaut kas nepatīkams notiek ar tevi, iziet cauri šiem soļiem. Pirmais, nedari to, kas tev nepatīk. Otrais, ja tu nevari nedarīt, tad izmaini to. Trešais, ja tu nevari to izmainīt, tad izmaini savu attieksmi – padari to par spēli.
175. Ideālais darbs. Vai tas, kā tu aprakstītu savu ideālo darbu ietver tikai tādus parametrus kā – alga, darba vide, komandējumi, patīkami kolēģi? Vai tur ir piepildījums? Vai tur ir gandarījums par to, kā tu ar to, ko tu dari, padari pasauli labāku?
176. Interesanta lieta par dzīvi – jo vairāk laba mēs sagaidām no cilvēkiem, un vairāk telpas tiem dodam, neierobežojot tos ar savām gaidām, jo vairāk patīkamu pārsteigumu mēs iegūstam. Vai nav vērts pamēģināt? Nekad nenoraksti kādu cilvēku, jo agri vai vēlu, viņš Tevi var patīkami pārsteigt. Novēro cilvēkus un pieraksti tieši to, ko Tu novēro. Vai Tu pievērs uzmanību cilvēku vājumam un kas ir «nepareizi», vai spēkam un kas «ir pareizi», neatkarīgi no tā, ko viņš ir vai nav izdarījis? Izvēlies kādu «izaicinošu» cilvēku un atrodi un uzraksti vismaz 2 viņa labas īpašības.
177. Afirmācijas. Kāpēc tās tomēr tā īsti nestrādā? Ikviena ideja, kas ir aizņēmusi prātu, kļūst par realitāti, un tāpēc afirmāciju pamatlicējs Kuē izveidoja autosuģestiju «Katru dienu, visos veidos, man paliek labāk un labāk». Kuē secināja arī to, ka šī metode nestrādā, ja pacients negatīvi attiecas pret afirmāciju, un viņš brīdināja – ja šī metode netiek lietota pareizi, tā var kļūt bīstama. Tur ir tas āķis – ja, izrunājot afirmācijas, iekšējā balss runā kaut ko pretēju, tad tas neitralizē jebkāda veida pozitīvos apgalvojumus. Izvēlies afirmāciju, kura Tev nestrādāja. Vai Tu spēj tai noticēt? Godīgi. Ja nespēj, tad pārveido, līdz tā nokļūst kategorijā «iespējami». Piemēram, Tev ir parādi. Afirmācija «Es esmu bagāta», iespējams, nestrādās, bet afirmācija «Mani parādi samazinās» strādās. Un tad uzsāc darbības, kas atbilst jaunajai afirmācijai.
178. Kārotā lieta. Cik ilgi saglabājas eiforija par to, ka ir iegūta kārotā lieta? Kas notiek pēc tam? Un tad ir cita lieta, kas vajadzīga, un cita,... Tas mūs uzliek uz skrejceliņa, kas sāk kustēties arvien ātrāk. Varbūt Tu vari ļaut sev pāraugt pāri šai vēlmei? Varbūt tu vari ļaut sev palaist vaļā vēlmi iegūt un tā vietā ļaut tavā pasaulē parādīties lietām pašām, atbilstoši tavam iekšējam laimes stāvoklim?
179. Ceļš nevis galamērķis. Mēs ieguldām visu rezultātā, nevis procesā. Padomā, cik ļoti mūsu sabiedrība ir orientēta uz rezultātu. Ja tu sasniedz nosprausto mērķi – lieliski, tu esi guvusi panākumus. Ja nesasniedzi – izgāzies. Rezultāts ir ārpus mūsu kontroles. Tieši tāpēc ir muļķīgi ieguldīt visu tikai rezultātā. Nosaki mērķi, un tad paliec mierā. Gūsi panākumus – brīnišķīgi! Negūsi – joprojām brīnišķīgi! Darbības ir tavā kontrolē. Izbaudi kustību! Ja tu darbojies šādā veidā, tu nevari izgāzties!
180. Publiskā uzstāšanās. Kas tas vispār ir? Ja tev nav jāuzstājs publiski, tad tev nav par to jāuztraucas. Bet varbūt ir iespējams to pārvērst par lielisku nodarbi? Mēs varam mēģināt lieliski sagatavoties, mēs varam labi trenēties – žesti, liekvārdība, poza. Publiskā uztāšanās nav par to, kas uz skatuves, tā ir par publiku. Publika visā šajā procesā ir svarīgākā, nevis tas, kas uzstājas.
