31. Dusmas, neiecietība, ka lietas nenotiek tā, kā es vēlos
Nokrīt karote, kad steidzos, saplīst zeķubikses, līst, kad man nav lietussarga, un kaķis/ suns/ bērns/ vīrs/ kaimiņš/ kolēģis dara ne to, ko viņiem vajadzētu darīt – pasaule nefunkcionē tā, kā man liekas, ka viņai vajadzētu funkcionēt.
32. Atvērtība tam, ka Visums labāk zina, kādā veidā un kad ir jāatrisinās sarežģījumiem.
Mēs sapņojam, manifestējam, meditējam, bet aizmirstam, ka jautājums “Kā?” un “Kad?” nav mūsu kompetencē. Mums būtu jāiemācās uzticēties Visumam šajā ziņā.
Brīdī, kad sāk reāli notikt pozitīvas pārmaiņas atbilstošas maniem sapņiem, mēs reizēm pamanām, ka viss ir nobremzējies.
33. Bailes no panākumiem.
34. Šeit un tagad, ikvienā no mums jau eksistē ES ZINU jeb viedums.
Bet tā vietā, lai uzticētos tam, mēs jautājam prātam, lai tas dod risinājumu, kad problēma uzpeld, parādās. Tā kā mēs uzskatām, ka problēma ir reāla, mums šķiet, ka mums ir jāsāk domāt, ko darīt ar problēmu, kā to atrisināt, fiksēt,.... Bet tas, ko mēs darām, padara problēmu tikai spēcīgāku un tas rada mūsos vēlmi aizsragāties. Bet, ja mēs iedodam savam prātam citas instrukcijas, tas sāks palīdzēt.
35. Es nejūtos komfortabli, saņemot komplimentus.
Tas nozīmē, ka mēs atsakāmies ieraudzīt kaut ko citu kā pierādījumus savai problēmai. Prāts ir radošs un, ja tu redzēsi sevi kā lūzeri, tad tas palīdzēs tev savākt pierādījumus.
36. Diagnoze – tas taču ir pierādījums, vai ne?
Tā ir sava veida meditācija, kuras laikā mēs meklējam, ka diagnoze taču ir reāla lieta. Emocionālā reakcija ir tas, kas dara visnepatīkamākās lietas. Ļaujam sev palaist vaļā emociju un sajūtu tornado, kas šķiet ir gatavs aizraut mūs prom.
37. Terors pret sevi nestrādā
Ar gribasspēku, mainot savus ieradumus, aizliedzot sev to, ko mēs uzskatām par savām nevajadzīgajām atkarībām, dod tam tikai vēl lielāku spēku. Tā vietā mēs mācamies pieņemt un atlaist. Atbrīvoties mēs varam tikai no tā, ko mēs pieņemam. Un tad, atvērt plaukstu un palaist vaļā!
Trauksmes sajūtu var radīt tas, ka mūsu dzīvēs visa kā ir pārāk daudz. Nepadarīto darbu saraksts ir bezgalīgs. Nepabeigtie cikli, mums to neapzinoties, rada trauksmes sajūtu un nervu sistēma nespēj atpūsties. Bet mēs to visu varam atlaist un atrast savu iekšējo Spēku.
Nav ne mazākās motivācijas, lai celtos no rīta augšā, jo neredzu nekādu jēgu no tā, kas es esmu un ko es daru. Mana pieredze saka, ka regulāri darbojoties ar šo tehniku, ir iespējams gūt pozitīvu rezultātu. Tas nozīmē – atbrīvoties no visām drūmajām bezjēdzības un bezcerības sajūtām.
40. Es baidos tērēt naudu.
Kā Tu neapzināti jūties, kad Tavā makā vai kontā parādās nauda? Vai pirmā, automātiskā, reakcija nav vēlme to turēt, krāt, neiztērēt? Bet, ja nu Tu vari atļaut sev palaist vaļā šīs bailes un iegūt brīvību, vieglumu? Un tas gala rezultātā Tavā dzīvē varētu ienest vēl vairāk naudas, lai Tu varētu dot vēl vairāk.
41. Es atšķiros no citiem un es salīdzinu sevi ar citiem.
Otrajā gadījumā tā ir mūsu neapzinātā automātiskā tiesāšana, kas balstās uz bailēm. Bailēm būt savādākam, ne tādam kā visi. Bailes būt sliktākam kā citi. Es atšķiros no citiem jau ir apzinātāka pārliecība, kas, ja vien es nomainu attieksmi, var izrādīties labākais, kas var būt.
Nav citu variantu kā šie divi virzieni, kuros mēs neapzināti ļaujam sev iet. Visbiežāk mēs automātiski dodamies Upura ceļā, jo tik ļoti esam pieraduši justies kā laika, gēnu, apstākļu, dzimtas, sabiedrības,... upuris. Cik skaista varētu būt mūsu lieliskā dzīve, ja mēs atļautu sev pārslēgties uz savu Spēku un sevi kā Radītāju!
Cik lielā mērā Tu apzinies, kas ir stress? Neliels stress mums ir vajadzīgs, lai mēs ietu uz priekšu, nevis apātiski gulšņātu. Hronisku stresu nespēj izturēt neviens dzīvais organisms. Bet bieži vien mēs nejūtam šo hronisko stresu no nebeidzamā nepadarīto darbu saraksta. Tava apzinātība šajā jomā ļaus Tev tikt galā ar šo stresu. Bet kā ar stresu, kas rodas no neapmierinātības ar sevi?
44. Panika. Panikas lēkmes.
Tie, kas ir piedzīvojuši šo nepatīkamo traucējumu, neapzināti var ieslēgt sevī bailes, ka tas var atkārtoties. Bailes pamanās to ieslēgt atkal. Un bieži vien vēl spēcīgāk. Ārsti saka, ka ar mums viss ir kārtībā un no tā mēs iznākam ārā bieži vien bez risinājuma. Mums iesaka sadzīvot ar panikas lēkmēm. Bet atbrīvošanās tehnika var būt lielisks palīgs tajā, lai mums nebūtu jāsamierinās, un mēs varētu piedzīvot brīvību, kas nebeidzas.
45. Laika apstākļi ietekmē manu garastāvokli.
Visi pret mani sazvērējušies un arī vējš pūš pretī. Vai arī viss un visi mani mīl, arī tas vējš, arī tie dubļi, arī tas aukstums? Bet, ja mēs pieņemam, ka veselumu veido viss, kas eksistē, tad mums vajadzētu iemācīties pieņemt visu veselumā.
46. Neizturami radinieki.
Vai tu esi viens no tiem laimīgajiem, kam tuvumā nav neviena neizturama radinieka? Vai arī tu esi viens no tiem laimīgajiem, kam ļoti tuvu ir kāds lielisks trenažieris vai spogulis, kas parāda, kas notiek tevī iekšpusē?
47. Pārāk liela sirsnība.
Daudziem varbūt šķiet, ka tas nemaz nav slikti. Bet, varbūt zem tā apakšā slēpjas kāds zemūdens akmens. Zems pašvērtējums. Vēlme būt labam, lai patiktu citiem.
48. Atkarība no sociālajiem tīkliem.
Ir cilvēki, kas noliedz šo sabiedrisko parādību. Ir cilvēki, kas izmanto sociālos tīklus, lai sabotētu sevi. Lai nedarītu ieplānoto, lai nedomātu par savu dzīvi, bet dzīvotu citu dzīves. Bet, ja nu mums izdodas to visu pagriezt tā, lai tas sāktu strādāt mūsu labā.
49. Pārlieku liela domāšana.
Reizēm mums var šķist, ka prāts ir mūsu ienaidnieks. Tas atgremo nepatīkamo pagātnes pieredzi un liek mums izjust raizes par tā konstruēto nākotni, kas balstīta uz pagātnes pieredzi. Mēs mēģinām izbēgt no prāta. Bet tā ir neiespējamā misija. Varbūt tā vietā mēs varam ļaut sev iemācīties, lai prāts strādā mūsu labā, radot mūsu lieliskumu?
Kā izpaužas tava raizēšanās? Kas var ieslēgt tavu raizēšanos? No ciguna viedokļa raizes ir emocija, kas pavājina liesu, kuņģi, aizkuņģa dziedzeri. Nevainīga raizēšanās var izaugt arī līdz kaut kam lielākam – baiļu ciklam, no kura jau ir grūtāk tikt ārā. Mēs reizēm protam pat raizēties par to, ka mēs raizējamies.
51. Čīkstēšana un gaušanās.
Bieži vien cilvēki nemaz nejūt, ka viņi to dara. Un bieži vien mēs paši nejūtam, ka mēs to darām. Visums mums apkārt nedara to, ko mēs gribam. Vārnas ķērc katru rītu, suņi rej tad, kad vajag, lai ir klusums. Ejam eksperimentā – kā tas viss mainīsies, ja es palaidīšu to visu vaļā!
Lepnība var kādam likties, ka tā ir vajadzīga īpašība. Kāds no mums varbūt ir pārliecināts, ka lepnība ir slikta īpašība. Neviens nešaubīsies, ka, piemēram, lepnums par savu tautu varētu būt laba lieta, bet lepnums par sevi vairs ne tik ļoti laba lieta. Kurā brīdī mēs varam novilkt robežu, lai saprastu, kas tad tas viss galu galā ir – labs vai slikts?
Kauns un vainas sajūta ir viszemāko frekvenču emocijas. Tas nozīmē, ka šīs emocijas, kas piesaistījušās noteiktiem mūsu pagātnes notikumiem, ir pašiznīcināšas programmas. Ieguvums, no tā, ka mums izdodas šo emociju palaist vaļā, var būt spēcīgs pagrieziena punkts visā – veselībā, attiecībās, finansēs, karjerā. Ir vērts taču pamēģināt, vai ne?
Šobrīd taču viss ir pieejami, viss ir kārtībā, kāpēc manī ir dzīva vajadzība radīt krājumus. Ja nu nepietiks? Ja nu visiem nepietiks? Neapzinātais prāts, iespējams, ir tik radošs, ka nākotnes ainas, kuras tas zīmē, var būt ļoti biedējošas. Drošāk taču ir tad, ja visai atlikušajai dzīvei viss nepieciešamais atrodas rokas stiepiena attālumā. Ja nu apzinoties, ka tā ir neiespējamā misija, jo rīt man vajadzēs kaut ko jaunu šiem krājumiem, es spēju to palaist vaļā un baudīt šo mirkli bez bagāžas? Un tā doties pa dzīvi tālāk. Vieglāk, brīvāk, bez čemodāniem.
Mēs identificējam sevi dažādos veidos. Viens – mēs identificējam sevi ar to, kas mums pieder. Otrs – mēs identificējam sevi ar to, ko mēs darām. Un tā mūsos var izveidoties atkarība no darīšanas. Bet, ja nu mēs ļaujam sev atklāt, ka ir arī trešais veids – es ļauju sev identificēties ar sevi kā ar nemirstīgu, bezgalīgu dvēseli.
Mums bieži vien šķiet, ka došana ir labāka nekā saņemšana. Labāk dot nekā lūgt un saņemt. Padomā, kā tu jūties, kad tu dod un kā tu jūties, kad tu saņem (dāvanas, komplimentus, palīdzību, uzmanību, utt.). Vai tu vari atvērties iespējamībai, ka šīs abas lietas nav saistītas ar tavu personību, ka šis process ir tava iesaistīšanās Visuma plūsmā un ļaut sev atvērties pārpilnībai, kas dabiskā veidā ir gatava plūst pie tevis.
Līme, kas sajūtas pielīmē mums klāt. Tā ir kājas turēšana uz bremžu pedāļa, kad mēs patiesībā gribam doties uz priekšu. Ja Tu vēlies kaut ko darīt, tev ir divas iespējas. Pirmā – darīt. Otrā – nedarīt. Pretestība ir atrašanās pa vidu – gribu darīt, bet nedaru.
Tā ir pretestības izpausme. Un mēs jau tagad zinām, ka pretestība ir tas, kas šo sajūtu, ka mani neatbalsta, padara stiprāku. Lai dotos uz priekšu man nav vajadzīgi atbalstītāju pūļi ar lozungiem. Es vienkārši eju.
Padomā par to, kas ir tas, kas tev noteikti ir jāizdara, un tu sajutīsi pretestību. Palaižot vaļā pretestību, mēs spējam iegūt viegluma plūsmu, ar kuru kopā ir daudz lieliskāk doties uz priekšu nekā ar smago “Man jādara” sajūtu.
60. Es esmu tā vērta/s, lai saņemtu.
Visums tev dod tikai to, ko tu jūti, ka esi tā vērta/s, lai saņemtu. Kā tu noteici robežas? Kā tu vari ļaut sev vērot – mainot sevi iekšēji, pasaule man apkārt mainīsies. Kā viņa mainīsies, ja es ļaušu sev sevi apzināties kā milzu vērtību – es esmu viss Visums?
