241. Rokam dziļāk saistībā ar vēlmi kontrolēt. Kā tu to sajūti sevī? Gan vēlmi kontrolēt, gan vēlmi būt kontrolē. Visu vadīt vai ļaut sevi vadīt? Ideālā vieta ir pa vidu, kurp mēs ļausim sev nokļūt.
242. Rokam dziļāk saistībā ar vēlmi pēc atzinības, vēlmi būt mīlētai. Kā tu to sajūti sevī? Atkal meklējam šo kaifīgo vietu, kur ir harmonija. Un tā ir mūsu iekšējā gatavība būt mīlētiem un iekšējā gatavība būt nemīlētiem.
243. Rokam dziļāk saistībā ar vēlmi būt drošībā, vēlmi izdzīvot. Kā tu to sajūti sevī? Harmoniju mēs iegūstam, ja spējam izjust gatavību dzīvot mūžīgi un nomirt šajā acumirklī.
244. Rokam dziļāk saistībā ar vēlmi būt Veselumā, vēlmi būt kopā un kā pretējo – vēlmi būt atdalītam, vienam. Kā tu to sajūti sevī? Harmonija ir pa vidu un var izpausties kā iekšējā gatavība vienmēr būt kopā un vienmēr būt vienam.
245. Viss ir ļoti vienkārši. Prāts tiecas visu sarežģīt. “Patiesība ir vienkārša, ja tā būtu sarežģīta, tad ikviens to varētu saprast.”(V.Vitmens) Arī mana pieredze ir bijusi šāda - ejot tālāk, gribējās mācīties kaut ko sarežģītāku. Bet tehnikas vai mākslas pamatā ir jābūt vienam teikumam jeb vienkāršībai.
246. Es vēlos izmainīt savu bērnu vai tā uzvedību. Tā ir neapzināta vēlme būt kontrolētam. Vai tu nejūties kā Upuris attiecībā uz to, ka tavs bērns nav izmainījies? Bērns vislabāk mācās no tā, ko mēs darām, no tā, kā mēs dzīvojam, nevis no tā, ko mēs mācām. Ja mēs atlaižam vēlmi kontrolēt un būt kontrolētiem, mēs varam teikt to pašu, bet visdrīzāk iegūsim pilnīgi citu atbildes reakciju.
247. Atkarība kā vēlme būt kontrolētam. Atkarība ir mūsu Spēka atdošana tai, visbiežāk neapzināti un automātiski. Ja mēs atdodam savu Spēku kādam citam, tā ir neapzināta vēlme būt kontrolētam.
248. Izaugsme. Lesters Levensons: “Izaugsme ir pārliecību par trūkumu un ierobežojumu atbrīvošana.”
249. Svarīgāks par to, ko Tu dari, ir tas, kas Tu esi, kad Tu to dari. Lai ko Tu darītu, apzinies, kas Tu esi ar šo darbību. Mēs varam identificēt sevi ar to, kas mums pieder, vai ar to, ko mēs darām, vai arī ar sevi kā nemirstīgu, mūžīgu, visur esošu dvēseli. Šajā reizē ļausim atbrīvošanās tehnikai palīdzēt palaist vaļā idejas par darbošanos.
250. Attiecības. Atvērtība mīlošai komunikācijai. Cik daudz ar pilnu klātesamību tu esi tad, kad tu, sastopoties ar savu kolēģi, novēli viņam - “Labrīt”? Cik daudz ar pilnu klātesamību tu esi tad, kad tu, sastopoties ar nejaušu garāmgājēju, novēli viņam domās veiksmi? Vai nenovēli?
251. Ķermenis. Rokam dziļāk. Fiziskais diskomforts. Pretestība, kas parādās no teikuma - “Tas būs visu laiku”. Neticība, kas parādās no teikuma - “Tas pāries acumirklī”.
252. Es zinu, ka tas ir tieši tā, kā tas ir. Ļoti radoša sajūta. Bet šī sajūta rada arī to, ko mēs negribam, tad, kad mēs neapzināti izveidojam sevī neatbalstošas “es zinu” sajūtas. Vai Tu vari palaist vaļā šo “es zinu”?
253. Tu neesi tikai tavs ķermenis. Ja tu neesi tavas pēdas, kas tu esi? Ja tu neesi tavs deguns, kas tu esi? Ja tu neesi tavas ausis, kas tu esi? Ja tu neesi tavs vēders, kas tu esi? Ja tu neesi tavas rokas, kas tu esi? Ja tu neesi tavs ķermenis, kas tu esi? Vai tu vari uzaicināt visu, kas parādās no domas “es neesmu šis ķermenis”? Vai tu vari palaist vaļā ideju, pārliecību, ka tu esi tikai tavs ķermenis?
254. Mīlēt savu ķermeni. Ja mēs skatāmies uz mīla-naids sajūtām attiecībās ar savu ķermeni, visbiežāk mēs tomēr esam naidā ar savu ķermeni, pat tad, ja esam nosacīti veseli. Bieži vien mums šķiet, ka šī ķermeņa nemīlēšana ir tas, kas liek mums par to labāk rūpēties, stumjot to uz pilnības pusi. Mīlēt savu ķermeni nenozīmē apmierināties ar to, kas ir, un neiet tālāk. Tas nozīmē sagādāt labu vidi, kurā ķermenis pats var dziedināties un justies lieliski.
255. Telpa. Ķermenis. Mums visapkārt ir daudz telpas, kuru mēs neapzināmies. Un pat tas, ko mēs uzskatām par cietu – priekšmeti, ķermeņi, pēc zinātnieku atklājumiem ir veidoti no telpas. Mēs, iespējams, esam pazaudējuši šo telpas un tukšuma sajūtu, un tāpēc neapzināmies, ka mēs vairāk esam šis tukšums.
256. Panākumi un bagātība ir dabiski. Ja mēs ļaujam sev vienkārši būt, un, ja mēs ļaujam visam, kas ir, vienkārši būt, ja mēs atveramies un esam pieejami, panākumi un bagātība atnāk dabiski un viegli. Mēs bieži vien domājam, ka to ir jāsasniedz ar stumšanu, ar grūšanu, ar grūtībām. Tas nav iespējami bez problēmām. Mēs bieži vien domājam – ja panākumi vēl nav, tad mēs neesam vēl pietiekoši cītīgi stūmuši, centušies. Bet, ja nu viss ir pavisam savādāk? Ja nu mēs tomēr iegūstam vairāk, darot mazāk?
257. Es netieku vaļā no prāta pļāpātāja. Tas spēj mums iedot neticību tam, ka mums kaut kas var izdoties. Kad mēs uzņemamies atbildību par savām domām, mēs iegūstam kontroli.
258. Vai tu dzīvo dzīvi vai izliecies, ka tu to dzīvo? Pārāk liela plānošana, pārāk liela prātošana var aizēnot dzīvi un tās izdzīvošanu. Apstājies un pamani, kas notiek. Jau šāda vienkārša darbība var ļaut tev izrauties no ierastās dzīves nedzīvošanas rutīnas.
259. Radīšana ir sajūtu ceļš. Nevis smaga darba un piepūles ceļš. Nevis nejauša veiksme - paveicās . Tā ir Visuma atbildes reakcija uz mūsu iekšējām sajūtām.
260. Bagātības vairošana. Tev nepaliek mazāk, ja kāds cits iegūst. Kad tava sirds priekā gavilēs par citu finansiālajiem panākumiem, tad tu vari būt pārliecināta, ka tava iekšējā pretestība ir palaista vaļā.
261. Pateicība par to, kas tev jau ir, ir īsākais ceļš uz panākumiem. Nekad nevar būt par daudz pateicības. Kā mēs vēl dziļāk varam pateikties par to, kas mums jau ir? Un visgrūtākais darbs – pateikties par to, kas jau ir, bet par ko nemaz negribas pateikties!
262. Pietiekoši. Kad mēs spējam palaist vaļā iekāri pēc vairāk, mēs spējam piedzīvot pilnīgi jaunu sajūtu un dzīvi. Vēlme pēc vairāk neļauj mums izbaudīt to, kas ir.
263. Bez citiem mēs nevarētu pieredzēt sevi. Cilvēki mums apkārt ir milzīga vērtība, neskatoties uz to, ka liela daļa no viņiem domā savādāk. Atšķirības palīdz attīstīties. Un mēs spējam iegūt no jebkurām attiecībām.
264. Citu cilvēku pārspēks. To mēs pieredzam tikai tad, ja mēs atbilstoši reaģējam. Reaģēšana ir mūsu varā.
265. Ja mēs saredzam citu vājumu un uzskatām, ka mums viņiem ir jāpalīdz, un mēs neapzināti salīdzinām viņu vājumu ar mūsu spēku, mēs nepalīdzam. Kad mēs meklējam Spēku viņos, tad mēs palīdzam un viņu Spēks vairojas.
266. Vēl par naudu. Vai tu vari ļaut sev sajust trūkuma sajūtu, baiļu sajūtu? Un tagad pretējo – bagātība, pārpilnība, pietiekoši? Ejot tālāk šādā veidā, mēs varam izdzēst trūkuma sajūtu. Tai klātesot, mums ir stipri vien apgrūtinoši radīt savu bagātību.
267. Domas un prāts. Mēs bieži vien domājam, ka mēs esam mūsu prāts, mūsu domas. Bet mēs esam kaut kas vairāk. Mēs esam tas, kas satur prātu. Mēs esam ļoti pieraduši, ka prāts mūs vada, bet tā ir tikai šķietamība. Tieši tā mēs dodamies sevis kritizēšanā. Par ko Tu sevi kritizē?
268. Vēlme būt “pareizam”. Man ir taisnība. Tas ir pareizi. Neskatoties uz to, ka tas nestrādā, mēs vienalga cenšamies to paturēt, jo savādāk var nākties atzīt, ka mums nav taisnība. Palaižot vaļā vēlmi “man ir taisnība”, mēs iegūstam brīvību, jo pareizi vai nepareizi ir tikai koncepti.
269. Bailes un raizes. Rokam dziļāk. Šajā reizē mēs ļausim sev paskatīties uz bailēm kā uz mūsu spēju iztēloties, kas notiks ļaunākā scenārija gadījumā. Kas ir tas, ko mēs ar bailēm sagaidām, ka tas varētu notikt?
270. Iekāre. Rokam dziļāk. Kas ir tas, ko tu vēlies, ko tu iekāro? Vai tu vari ļaut sev sajust – tā nedrīkst, tas nav pareizi, es to nevaru, tam būs sliktas sekas? Ļauj sev izbaudīt relaksāciju, kas rodas no ļaušanas sev iegūt to!
