Pat nemēģināšu plaši argumentēt savu plānu, ka līdz 120 gadiem dzīvot būtu forši un jēdzīgi. Lai gan, godīgi sakot, man nav skaidrs, kādēļ gan lai cilvēks negribētu dzīvot līdz 500 vai pat 1000 gadiem. Tikai tādēļ, ka tas tagad un varbūt vispār nav iespējams?

Ikvienam varētu noderēt lielu domu domāšana. Pirmkārt, tas nav viegli. Otrkārt, tas prasa ārpus komforta zonas pieeju. Ko es ar to domāju? Piemēram, uzlabot sevi, savu sniegumu, rezultātus par 5%-10% var samērā vienkārši. Drusku vairāk ieguldot savus resursus: laiku, naudu un enerģiju. Uzlabot par 10% jebko var ar tiem pašiem līdzekļiem, vien drusku vairāk pie tā piestrādājot.

Taču, lai sasniegtu kaut ko vairāk, nepietiek ilgāk vakarā palikt nomodā vai iemācīties lasīt drusku ātrāk. Ir pilnībā jāmaina pieeja. Pārsvarā tas ir nezināmais, tātad risks izdarīt kaut ko nepareizi. Bet kurš tad grib būt iesācējs, kurš grib kaut ko salaist dēlī?

Nu un tādēļ labāk komfortablais – think small.

 

Mans think big jeb 120 gadu dzīvošanas plāns sastāv no 4 komponentēm. Kuras līdz šim brīdim savā dzīvē esmu iemācījies saskatīt kā svarīgas, un kā tādas, kuras nedrīkst atstāt novārtā.

Ar šīm komponentēm, kā izrādās, ir skaidrojams, kādēļ tā saucamajās zilajās zonās jeb vairākos mazos ciematiņos cilvēki kolektīvi dzīvo 100+ gadus. Mēs praktiski nekad nezināsim cēloņsakarību, kādēļ tas tā notiek. Tomēr korelācija pastāv. Arī ja nepastāv, tad neredzu neko tādu, kādēļ, pievēršot uzmanību šīm 4 komponentēm, varētu salaist kaut ko grīstē.

 

Šīs 4 lietas, kurām piešķiru un arī turpmāk visās savās darbībās piešķiršu ārkārtīgi lielu nozīmi: ģimene, kustības, ēdiens un sociālās saites ar citiem.