Fragments no Nauma nadeždina grāmats
“Homo Beatus”
– Labi... Vai jūs patiešām esat pārliecināts, ka viss notiks tieši tā, kā jūs plānojat? Ka jūs visu esat ņēmis vērā un visu zināt?
– Nē, – Kloniks pasmaidīja. – Redziet, es neko neplānoju, neko neņemu vērā.
– Bet kā...
– Aptuveni tā, kā es jau paskaidroju: ja jūs esat mijiedarbībā ar realitāti un turklāt esat gatavs redzēt vairāk, nekā savu stereotipu bāzi, ja saprotat nosprausto mērķu relativitāti un esat gatavs tos koriģēt, kad virzāties uz priekšu, vai pat atteikties no kāda mērķa, tad jūs sākat dzīvot saskaņā ar ieteikumiem.
– To jūs jau pieminējāt.
– Es zinu. Taču, izmantojot gadījumu, gribu minēt kādu piemēru no dzīves: es gribēju runāt ar jums par patiesībasrealitātes iepazīšanu, taču jūs devāt man ieteikumu, un mēs apspriedām jūsu šaubas, kas bija saistītas ar nesakritībām manās liecībās. Vai zināt, kas būtu noticis, ja es nebūtu uzsācis sarunu par to? Ja es būtu ignorējis ieteikumu, apspiežot situāciju un ejot pretī nospraustajam mērķim?
– Kas tad būtu noticis?
– Šaubas par manu patiesīgumu neļautu jums uzklausīt to, ko tagad jūs esat gatavs uztvert. Toties tagad šaubu vairs nav, un mēs varam runāt par patiesības-realitātes iepazīšanu. Pareizāk sakot, mēs jau runājam par to. Vai piekrītat?
Es nedroši pamāju. Droši vien tieši tā notiktu.
– Tātad realitātes vai, ja vēlaties, patiesības iepazīšana vienmēr sākas ar jautājumu: „Kas es esmu?”
– Kā tad tā? – es biju pārsteigts. – Man šķita, ka realitāte tiek iepazīta citādi. Piemēram, ar jautājumu „kas tas ir?” vai „kas viņš ir?” palīdzību...
– Izplatīti maldi, – pasmaidīja Kloniks.
– Pasaulē, kurā tiek izmantota statistiska, tas ir, stereotipu pieeja realitātei, šis paņēmiens darbojas: objekta iepazīšana, salīdzinot to ar jau esošo stereotipu datu bāzi; objekta novērtēšana; lēmuma pieņemšana par atbildes darbībām, pamatojoties uz tiem pašiem stereotipiem... Tieši tāpēc parasts cilvēks gandrīz deviņdesmit piecus procentus no visiem saviem lēmumiem pieņem un reizēm arī īsteno automātiski, neapzināti, dzīvojot ilūzijā. Tieši tāpēc viņš ir nelaimīgs.
– Pagaidiet, – es palūdzu. – Es nesapratu, kā realitātes iepazīšana ir saistīta ar cilvēka darbību automātismu? Un kāds tam sakars ar nelaimi?
– Atcerieties shēmu. Tikai apzināti un brīvi lēmumi nes labus augļus, – atbildēja Jēzus. – Tikai apzinātas darbības padara cilvēku laimīgu. Mūsu automātiskie lēmumi un darbības arī pieder mums. Mēs pieņemam lēmumus, mēs tos īstenojam, taču darām to neapzināti. Mūsu labā darbojas zemapziņa, kas operē ar mūsu stereotipu datu bāzi. Automātiska dzīve – tā ir dzīve savu stereotipu un ilūziju pasaulē. Tieši tāpēc automātiski lēmumi un darbības tik bieži nonāk pretrunā ar realitāti. Tāpēc cilvēks kļūst nelaimīgs.
Es iegrimu domās.
– Apzinātas darbības var veikt tikai radītājs, – turpināja Jēzus. – Tikai cilvēks, kurš sevi apzinās kā radītāju. Tieši radītāju. Ne apstākļu upuri. Ne upuru glābēju. Radītājs – tā ir personība, kas uzņemas atbildību par sevi pašu. Tikai par sevi pašu.
– Bet kā tad cilvēki, kam nepieciešama palīdzība? – es biju izbrīnīts.
– Kādi cilvēki?
– Nu, nezinu... – es sastomījos. – Piemēram, bērni. Vai invalīdi.
– Es jums jau teicu, ka glābējs neprot palīdzēt, – Kloniks atgādināja. – Viņš prot tikai glābt. Tas ir, apmierināt upura pastāvīgo nepieciešamību – atbrīvoties no atbildības... Turklāt neviens neuzņemas atbildību.
– Kā tā? – es nesapratu.
– Glābējs atbrīvo no atbildības par notiekošo cilvēku, kuru viņš glābj, nodarbojoties ar viņa problēmām. Savukārt viņš pats atbrīvojas no atbildības par savu dzīvi, jo nodarbojas nevis pats ar sevi, bet gan ar upuri. Tiesa, glābējs neatbild arī par upura glābšanas rezultātiem. Vai saprotat? Šajā gadījumā neviens nav atbildīgs par sevi. Visi ir apstākļu upuri. Ļoti ērta pozīcija.
– Bet radītājs?
– Radītājs dzīvo pats savu dzīvi, uzdodams jautājumus „kas es esmu?” un „kāpēc es to vēlos darīt?”. Radītājs tiecas augt attīstībā, radošajā darbībā, mīlestībā, uzņemoties atbildību pats par savu laimi. Savukārt upuris pieaug ciešanās, cenšoties apkārtējiem cilvēkiem uzvelt atbildību par viņa stāvokli.
Jēzus apklusa un jautājoši paskatījās manī:
– Vai patiešām jūs uzskatāt, ka cilvēks var kļūt par pilnvērtīgu personību, tātad – arī par laimīgu cilvēku, neiemācījies uzņemties atbildību par savu dzīvi? Bez izaugsmes, negūstot pieredzi, neizejot cauri pārbaudījumiem, nepārvarot grūtības.
