Mana dvēsele steidzas.
Es izskaitīju savus gadus un sapratu - ir palicis mazāk, nekā jau nodzīvots.
Es jūtos kā bērns, kuram mamma ir uzdāvinājusi kasti ar šokolādes konfektēm. Pirmās tiek negausīgi aprītas, taču, kad saproti, ka daudz vairs nav palikušas - sāc tās novērtēt. Katru atlikušo. Rūpīgi izvēlies mirkli, lai apēstu ar patiesu baudu.
Man vairs nav laika bezjēdzīgām sapulcēm un konferencēm. Man nav laika viltotiem cilvēkiem un viduvējībām. Vairs nevēlos cīņu. Nevēlos kādam pierādīt savu taisnību. Man ir par maz laika, lai veltītu to skaļiem virsrakstiem un tukšiem saukļiem.
Jo mana dvēsele steidzas.
Pārāk maz ir palicis konfekšu kastē. Tāpēc es izvēlos būt kopā ar cilvēkiem, kas smaida. Ar īstiem un patiesiem. Kas neslēpjas aiz citu mugurām. Ar tiem, kas sevi ir atraduši un piepildījuši. Ar vērtību. Kas māk piedot, uzvarēt un zaudēt.
Vēlos ieskaut sevi ar tiem, kas mīl un tiem, kas dara. Lai kopā ar viņiem mana atlikusī dzīve kļūst par piedzīvojumu.
Jā, es steidzos! Jo katra konfekte nu ir no svara. Un es zinu, ik viena no tām būs garšīgāka par iepriekšējo.
Mans mērķis - izveidot vidi, kurā jūtos piederīgs un saprasts. Atrast saskaņu ar savām vēlmēm un vērtībām.
Mēs domājam, ka ir divas dzīves. Līdz saprotam, ka ir tikai viena. Un vienmēr ir bijusi.
Mana dvēsele steidzas.
Mario de Andrare. Tulkojis Edgars Untāls
