Tev ir nepieciešams padomāt par savu ķermeni. Ķermenis ir tava bāze, tavs pamats, tavs fundaments. Nemīlēt savu ķermeni nozīmē sagraut sevi, kļūt šizofrēniskam, tapt nelaimīgam, radīt sevī elli. Tu esi ķermenis. Protams, tu esi daudz vairāk nekā ķermenis, bet šis “vairāk” atnāks vēlāk. Tu, pirmkārt, esi ķermeņis.
Ķermenis – tā ir tava galvenā patiesība, nekad neesi pret to. Ja tu esi pret ķermeni, tad tu noliedz Dievu. Kad tu necieni savu miesu, savu augumu, tu zaudē saikni ar realitāti, jo tieši ķermenis nodrošina šo saikni. Tavs ķermenis ir tilts. Tavs ķermenis ir templis. Ķermenis ir lielisks. Tas ir lielākais noslēpums.
Tomēr tevi mācīja noniecināt ķermeni. Gadās, tevi apbur zaļojoša koka noslēpums vai Mēness, Saules un ziedu mīkla, bet tevi nekad nevaldzina savs ķermenis. Bet tavs ķermenis ir vissarežģītākais dzīves fenomens. Nevienam ziedam, nevienam kokam nav tik skaista auguma kā tev. Nedz Mēness, nedz Saule, nedz zvaigznes nav radījušas tādu mehānismu, kāds ir Tev.
Tevi taču iemācīja novērtēt vienkārša zieda un koka skaistumu. Tevi iemācīja novērtēt akmeņu, klinšu, kalnu, upju daili, bet tev nekad nemācīja cienīt un apbrīnot savu ķermeni. Jā, tas ir ļoti tuvu, tāpēc ir tik viegli aizmirst par to. Tomēr ķermenis ir visbrīnišķīgākais fenomens.
Ja kāds apbrīno ziedu, cilvēki teic: “Cik estētiski!” Un, ja kāds apbrīno skaistu sievietes vai vīrieša seju, ļaudis nosaka: “Tā ir miesas kārība!”
Ja tu pieiesi pie koka, stāvēsi tam blakus un aizgrābts aplūkosi tā ziedu, plaši atvērtām acīm, ar visām savām sajūtām uztverot tā daiļumu, citi padomās, ka esi dzejnieks, mākslinieks, mistiķis. Bet, ja pieiesi pie sievietes vai pie vīrieša un ar cieņu un apbrīnu lūkosies uz viņu, aizgrābtības pilns baudot šī cilvēka skaistumu, tad vari sastapties ar policiju.
Pirmkārt, tev ir nepieciešams iemācīties cienīt savu ķermeni, aizmirstot visas tās muļķības par miesu un augumu, kas tev tika mācītas. Pretējā gadījumā tu nekad nespēsi pavērst sevi iekšup, ielūkoties sevī, iziet ārpus sevis paša robežām. Sāc no sākuma. Ķermenis ir tavs sākums.
Ķermenis ir jāattīra no jebkādas vardarbības. Tam ir nepieciešama liela katarse. Tas ir tapis saindēts, jo tu biji pret to, tu to visādi nomāci. Tavs ķermenis saņem minimumu, un tas ir iemesls, kāpēc tu neesi laimīgs. Svētlaime ir iespējama tikai tad, kad tu dzīvo maksimāli un intensīvi. Bet kā gan tu vari dzīvot intensīvi, ja esi pret savu ķermeni? Cilvēkam ir pelēcīga dzīve, viņa dzīves uguns tikko gruzd, patiesībā tā ir gandrīz jau nodzisusi. Šī uguns tika nīdēta gadsimtiem. Tā ir jāaizdedz no jauna. Sākumā Tev ir nepieciešams attīrīt savu ķermeni no visiem vardarbības veidiem. Tev jāatjauno ķermeņa enerģijas plūsma un jānovērš ikviena saspringtība.
Ir ļoti grūti sastapt cilvēku, kuram nav enerģētiskas aiztures, kura ķermenis nav saspringts. Atslābinies, spriedze tikai bloķē tavu enerģiju. Šī saspringuma dēļ brīva enerģijas plūsma kļūst neiespējama.
Kāpēc visi cilvēki ir tik saspringti? Kādēļ ir tik grūti atslābināties? Vai tu esi redzējis pēcpusdienas miegā snaudošu kaķi? Cik vienkārši un cik prasmīgi viņš atpūšas! Vai tad tu nevari tikpat labi atpūsties? Tu grozies gultā no viena sāna uz otru un nespēj atmest spriedzi.
Kopš bērnības cilvēks ir iemācīts dzīvot saspringumā. Viņš neelpo dziļi – aiz bailēm. Viņam ir bail no seksualitātes, un tāpēc ir pārstājis brīvi elpot. Kad tu elpo dziļi, elpa iet tieši uz seksa centru un sit to, masējot no iekšpuses un uzbudinot. Pieaugušie māca, ka sekss ir bīstams, un tāpēc bērni sāk elpot pavirši, krūšu līmenī. Bērns nekad neelpo dziļāk, jo pēkšņi viņš var sajust uzbudinājumu: parādīsies seksuāla interese un līdz ar to arī bailes. Ja cilvēks elpos dziļi, seksuālā enerģija tiks atbrīvota.
Seksuālā enerģija ir jāatbrīvo. Tai brīvi jāplūst visā ķermenī. Tad tavs ķermenis kļūs orgasmisks. Bet tev ir bail elpot, tik ļoti bail, ka gandrīz puse no tavām plaušām ir piepildīta ar oglekļa dioksīdu… Plaušās ir seši tūkstoši alveolu. Parasti trīs tūkstoši no tām nekad netiek tīrītas un vienmēr paliek pildītas ar oglekļa dioksīdu. Tieši tāpēc tu izskaties tik skumjš un tev trūkst vitalitātes, tieši tāpēc sasniegt apziņu ir tik grūti. Oglekļa dioksīds nav vajadzīgs cilvēkam, plaušām to vajag pastāvīgi ekstrahēt. Tev ir nepieciešams jauns, svaigs gaiss. Tev jāieelpo vairāk skābekļa. Skābeklis aizdedzina tavu iekšējo uguni. Skābeklis veicinās tevī liesmu parādīšanos. Bet skābeklis arī liks uzliesmot tavai seksualitātei.
Ja esi pilnīgi brīvs, tu spēsi sasniegt daudz. Tikai ļoti seksuāli un enerģiski cilvēki var būt patiesi saprātīgi. Turklāt postulāts, ka sekss ir grēcīgs, ir bijis spēcīgs trieciens intelektam. Kad seksuālās enerģijas plūsmai nav šķēršļu, kad seksuālā sfērā nav konfliktu, kad tu attīsti savu seksualitāti, tad tavs prāts darbojas optimāli. Tu būsi saprātīgs, apzinošs, dzīvs. Ar ķermeni ir jāsadraudzējas.
Vai tu jūti savu paša ķermeni, vai arī tu jūties kā kapu pagrabā? Lūk, kas notiek. Cilvēki atrodas gandrīz iesaldētā stāvoklī, viņi nes savu ķermeni kā zārku. Tas ir smags, tas ir neērts, tas traucē sajust realitāti. Ja tu ļausi sava ķermeņa elektrībai plūst no kāju pirkstiem līdz pat galvai, ja tu ļausi savai bioenerģijai pilnīgu brīvību, tad tu kļūsi par upi un vispār nejutīsi ķermeni. Ja tu necīnīsies ar savu miesu, tu kļūsi bezķermenisks. Un otrādi, ķermenis pārvērtīsies par nastu, ja tu ar to cīnīsies. Un, ja tu nes savu ķermeni kā nastu, tad tu nekad nenonāksi Dieva valstībā.
Nav viegli sākt cienīt savu ķermeni. Tu nosodīji to un vienmēr atradi tajā trūkumus. Tu nekad nenovērtēji to, nekad to nemīlēji. Un pēkšņi tu gaidi brīnumu, lai kāds atnāk un iemīl tavu ķermeni. Ja tu pats nespēj savu ķermeni mīlēt, tad neviens cits to arī nemīlēs, jo tavas vibrācijas cilvēkus atvairīs.
Ir iespējams iemīlēties tikai tādā cilvēkā, kurš mīl pats sevi. Sākumā ir nepieciešams iemīlēt sevi, tikai no šī centra var izaugt otra cilvēka mīlestība. Tu nemīli savu ķermeni. Tu to visādi slēp. Tu slēp sava ķermeņa smaržu, tu to tuntulē ar drēbēm, tu aizslēp savu augumu zem rotām. Tu mēģini radīt skaistumu, kā, tavuprāt tev pastāvīgi trūkst. Rodas samākslotība.
Tiklīdz tu sāc pieņemt sevi, tevī uzplaukst skaistums. Kad būsi sajūsmā par savu ķermeni, tad sajūsmināsi arī citus. Daudzi iemīlēsies tevī, jo tu mīli sevi. Taču tagad tevī ir neapmierinātība. Tu domā, ka esi neglīts, pretīgs, atbaidošs. Šāda attieksme pret sevi tikai attālinās cilvēkus. Šāds paštēls nepalīdzēs viņiem iemīlēties tevī, cilvēki vairīsies no tevis. Pienākot tuvāk, tie jutīs tavas negatīvās vibrācijas un aizies prom.
Nav jēgas skriet kādam pakaļ. Nepieciešamība dzīties kādam pakaļ rodas tikai tad, kad mēs paši sevi nemīlam. Pretējā gadījumā tavā dzīvē kāds būtu jau parādījies. Grūti neiemīlēties tevī, ja tu sevi mīli. Mīli savu ķermeni, sadraudzējies ar to, cieni un rūpējies par to. Ķermenis ir Dieva dāvana. Labi izturies pret savu augumu, un tas atvērs tev lielus noslēpumus. Visa tava augsme ir atkarīga no tā, kā tu izturies pret savu ķermeni.
Tev ir noteikta ideja par to, kādam jābūt ķermenim. Kad cilvēkam ir noteikta ideja par kādu lietu, tad cilvēks ir nolemts ciešanām. Tev ir tāds ķermenis, kādam tam jābūt. Ja tev ir cits viedoklis par šo jautājumu, tad tu cietīsi. Atmet to!
Šis ķermenis pieder tev, Dievs iedeva tev šo ķermeni. Izmanto to… baudi to! Ja tu mīlēsi savu ķermeni, tas sāks mainīties. Kad cilvēks mīl savu miesu, viņš rūpējas par to, un tās rūpes ietver absolūti visu. Tad cilvēks neēd pārtiku, kura ir kaitīga ķermenim, jo viņš gādā par to. Tad cilvēks nespīdzina savu augumu līdz nāvei ar badošanos, jo viņš rūpējas par to. Tad cilvēks ieklausās ķermaņa vajadzībās, tā signālos par to, ko tam vajag un kad tas ir nepieciešams.
Kad cilvēks domā par savu ķermeni un mīl to, kad viņš ieklausās tā vajadzībās, tad pats augums automātiski kļūst staistāks.
Ja tev nepatīk sava miesa, tieši tas rada problēmas. Jo šajā gadījumā tu pakāpeniski kļūsti vienaldzīgs un vairs nerūpējies par to. Vai tad kāds rūpēsies par ienaidnieku? Tu pat neskatīsies uz to un centīsies no tās izvairīties. Tu pārstāsi klausīties sava auguma signālus un vēlāk vienkārši to ienīdīsi.
Tu pats arī radi šo pretrunu. Ķermenis nekad nav sarežģītības avots, visi samezglojumi ir prātā. Tā ir iedomāta ideja par ķermeni. Neviens dzīvnieks necieš no domas par to, kādam jābūt viņa ķermenim, neviens dzīvnieks… pat hipopotams! Neviens necieš, visi ir ļoti apmierināti, jo dzīvnieku prāts nerada šādas pārdomas, citādi hipopotams padomātu: “Kāpēc es esmu tāds?” Dzīvniekiem tādu problēmu nav.
Vienkārši atmet ideālus. Iemīli savu ķermeni: tas ir tavs! Tā ir Dieva dāvana Tev. Ķermenim jābūt laimīgam, par to jārūpējas. Kad tu gādā par ķermeni, tu vingro, tu ēd, tu guli. Tas ir tavs instruments. Tu taču mazgā savu mašīnu? Ieklausies katrā troksnī, lai laicīgi atrastu vainu, vai ne? Tu raizējies pat par to, lai nebūtu neviena skrāpējuma. Par ķermeni jārūpējas, un tad viss būs labi. Ķermenis ir skaists! Tas ir tik brīnišķīgs mehānisms, tik sarežģīts un tajā pašā laikā tik efektīvi darbojošs. Ķermenis veiksmīgi funkcionē septiņdesmit gadus (pat vairāk!). Guli vai esi nomodā, pilnā prātā vai bezsamaņā, tavs ķermenis turpina funkcionēt, un dara to klusi. Tas darbojas pat bez tavām rūpēm par to. Tas turpina kalpot tev. Mums jābūt pateicīgiem savam ķermenim.
Izmaini savu attieksmi, un sešu mēnešu laikā tu redzēsi, ka tavs ķermenis mainīs formu. Tas līdzinās tam, kā mīlestība uzreiz pārveido sievieti. Tā kļūst skaista, ja kāds iemīlas viņā. Viņa varēja nepievērst uzmanību savam ķermenim, kamēr vīrietis neiemīlējās viņā. Bet tagad viņa sāk rūpēties par sevi. Sieviete stāv stundu pie spoguļa… jo kāds viņu mīl! Tas pats notiek ar ķermeni: tu mīli savu ķermeni, un tas sāk mainīties. To mīl, par to rūpējas, tas kādam ir vajadzīgs! Ķermenis ir ļoti delikāts mehānisms, bet cilvēki izturas rupji pret to. Vienkārši izmaini savu attieksmi, un tad tu to redzēsi!
/OŠO/
