Mans jautājums šī brīža dzīves posmam ir “Kā būt viegli un ar prieku”. Varbūt tādēļ arī manas ikdienas garīgās rutīnas ir izveidojušās pēc iespējas vienkāršākas un galvenokārt rūpējoties par vienu lietu – manu prieka sajūtu. Esmu atklājusi, ka man tas ir īsākais ceļš gan uz mīlestības enerģiju, gan pateicības un laimes sajūtu.
To es daru pilnīgi katru vakaru, ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem – pirms aizmigšanas es sevī ieslēdzu “prieka ķīmiju”, lai tā pa nakti var brīvi darboties. Citreiz tas ir viegli, citreiz mazliet grūtāk, bet es cenšos panākt, ka es aizmiegu smaidot. Vai nu domājot kādas pacilājošas domas, vai vienkārši audzēju prieka sajūtu pašu par sevi savā ķermenī. Ja nu nepavisam neizdodas ar domām vien, tad ir mans klasiskais vingrinājums, kuru es lietoju jau kopš studiju laikiem – tīšām atziest zobus un muti smaidā, kaut ar rokām pavelkot lūpu kaktiņus uz augšu, un tā noturoties vismaz 2 minūtes. Atliek vien vērot, kā mainās sajūtas manā ķermenī, kamēr to daru. Jāpiebilst, ka īpaši grūtos dzīves brīžos esmu pirms gulēt iešanas arī skatījusies komēdijas vai smieklīgus video, līdz kamēr sadzirdu sevi skaļi smejamies.
Prakse, kura manī nu jau kādu laiku darbojas autopilotā un kurai ar apzinātību pieslēdzos tikai atsevišķos brīžos, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi spēcīga ir – Ho’oponopono. Četras vienkāršās frāzes: Man žēl. Piedod man. Es mīlu Tevi. Paldies Tev. Gan izsaku skaļi, gan domās, gan arī lietoju savus radītos meditāciju vai vizualizāciju ierakstus. Pēdējā laikā es visvairāk to lietoju pat, nevis lai attīrītu un atbrīvotu kādu grūtu situāciju, bet gan lai radītu vietu idejām. Tas ir pilnīgi apbrīnojami, kā idejas sāk virpuļot un drūzmēties ap mani, kad Ho’oponopono nostrādājis.
Kad kaut kas sāp, vai arī kāds dzīves izaicinājums sācis ļoti neatlaidīgi klauvēties manā prātā, vai arī kādam no maniem mīļajiem neiet saldi, pievienoju visam iepriekš minētajam vēl arī Emocionālās brīvības tehniku, vai tā saukto Bungošanu. Sākumos es to darīju advancētāk, bet tagad esmu novērojusi, ka savu darbiņu izdara pat tikai vienkārša bungošana pa punktiem un ļaušana prātam, ķermenim un visai manai smalkajai sistēmai nonākt atslābinājumā un pašdziedināšanās stāvoklī. Visbiežāk, bungojot, es vairs tikai saku pie sevis – es uzticos sev un savam ķermenim, viss notiks vislabākajā iespējamā veidā priekš manis un visiem pārējiem.
Vēl pirms apzinātība un zināšanas par Visuma kārtību un enerģijas apmaiņu nonāca pie manis veidā, kādā tas ir tagad, es jau biju neapzināti sākusi savu “Seko savam priekam” ceļu ar Simoronu. Šī sadzīves burvju maģija, kā es to saucu, ar tur paslēpušos humoru, absurdu, brīnumdarīšanas un viegluma atslēgām, jā, es atzīšos godīgi, ir pat glābusi manu veselo saprātu un dzīvību. Izrakstīt sev vai citiem simoroniskās receptes, uzveikt dīvainus rituāliņus un uzlādēt maciņu ar telefona lādētāju – es pat gribētu, lai kāds man vēl no malas biežāk atgādina – Hei! Ir taču Simorons!
Varētu teikt, ka man vismaz vienreiz dzīvē ir izdevies kā kurpniekam parūpēties pašai par savām kurpēm un tas ir “Citādais Plānotājs”. Pateicoties savam brīnišķīgajam slinkumam, meklēšanai pēc viegluma, ticēšana priekam kā galvenajam atskaites punktam par to, vai es dzīvoju savu pēc iespējas labāko dzīvi, es radīju sākumā sev, un tagad jau arī citiem savu citādo ikdienas plānotāju, ar kuru man katru dienu ir atgādinājums, ka lietas nav ne labas, ne sliktas, bet gan tādas, kādu enerģiju tu tām piešķir, ka domas materializējas, ka to ierosina manas emocijas, kuras jau iepriekš izjustas – gan par lieliem dzīves mērķiem, gan ar mazām ikdienišķām lietiņām. Ieplānot brīnumus – tas ir iespējams! Kaut kur pa vidu zobārsta apmeklējumam, vecāku sapulcei vai projekta nodošanas termiņiem. Katru mīļu dienu, pavisam viegli un nepiespiesti, paceļot savas vibrācijas un nonākot pateicības enerģijā. Un galvenais, ka nav jāgaida līdz gada sākumam, bet to var iesākt tieši šeit un tagad, kad tas nonācis kāda rokās!
