12 dienas pirms.... Kopā ar Evu Voldiņu


Sveiks!
Esmu, Eva
. Jau astoņus gadus loloju un pilnveidoju savu trešo bērnu “Dzīves elpa"          
Atkal jau ir pagājis laiciņš un tuvojas mana dzimšanas diena. Katru gadu cenšos, to sagaidīt savādāk un arī, ja vien ir laiks, dalos. Šis laiks man ir iedevis ļoti daudz iespēju un tāpēc gribu šajā  īpašajā laikā dalīties ar savām sajūtām, domām un pieredzēm. Iespējams, ka Tev tas noderēs. Iespējams, ka kāda mana doma  palīdzes pieņemt svarīgu lēmumu Tavā dzīvē. Varbūt, kāds mans piedzīvojums , iedrošinās arī Tevi spert neprātīgu soli, lai piedzīvotu dzīvi.  Lai mazliet menedžētu savu laiku pirms dzimšanas dienas, kas ne vienmēr ir viegls, es vadīšos pēc Kristīnes Valleres  izveidotā apraksta "Kā nosvētīt savu dzimšanas dienu" Starp citu, tas var noderēt arī Tev.
 

Ko no šī visa sagaidīt?

Īpaši neko. Sakumā domāju, nopietni sastrukturēt manu stāstu un vēstījumu plānu, bet tad atcerējos, ka šis laiks ir par ļaušanos.  Tad nu, katru dienu, 12 dienu garumā, dalīšos ar to, kas man svarīgs, kas man palīdz trasformēties, kas mani iepriecina un dara laimīgu.
Priecāšos ja būsi kopā ar mani.  Es katru dienu šo iesākto stāstu paturpināšu ar jauniem brīnumiem, sajūtām un piedzīvojumiem.

______________________________________

Dzimšanas dienas rīt. 09.07.20.

Labrīt visiem, visā plašajā pasaulē. Es esmu.

Ar to arī stāstu par šo dienu varētu beigt. Mazliet tikai gribu padalīties savās sajūtās. Es esmu uz salas, un tā vēl nav bijis, ka savā dzimšanas dienas rīta nedomātu par to, ka jācep torte, ka jāgatavojas ciemiņu uzņemšanai. Nu es to varu piedzīvot. Es viena ar sevi savā dienā, bez datora. Tās ir tik skaisti. Norīta agrumā, kamēr visi vēl gulēja devos mazā rīta meditācijā, kas izvērtās par skaistu piedzīvojumu. Nezināju kurp dodos, jo pilsētiņu nepazīstu, gāju, kur sirds lika un nokļuvu vietā, kas izcēla ārā manu sajūsmu, mīlestību, lielo pateicības vilni un asaras. Tās bija skaists skats uz kalniem un vulkānu.  Tā vieta man neļāva klusēt, tā vieta cēla ārā no manis prieku, smieklus, laimes asaras un  vienkāršu saplūsmi ar visu, kas mani ieskauj. Iespējams, ka tuvējās mājās arī kāds sadzirdēja manu balsi.

Tas bija tā, ka likās  esmu pamodusies, ne jau tā, ka būtu visu laiku gulējusi, bet tā ka redzu pasauli sev apkārt savādāk. Protams, man piedzīvot to visu ļāva Mairas Gūtmanes meditācija “Iedvesmojies”

Tāda iedvesmota, devos baudīt rīta kafiju, kas arī bija skaists piedzīvojums. Lai arī dienas lielāko daļu pavadīju mājupceļā. Tā bija skaita, pilna emocijām, pilna jūsu apsveikumiem un mīlestības, pilnā notikumiem, kas ļāva man baudīt Visuma klātbūtni.

Tas ir tik skaisti būt ar sevi. Nav svarīgi vienatnē, ļaužu pilnā kuģī, vai pilsētas kafejnīcā. Galvenais izbaudīt katru mirkli un BŪT

Mīlestībā, Eva

_______________________________________

1. diena. 08.07.20.

Šodien mēs pavadām dienu pa salu, lai vairāk to iepazītu. Tie, kam trūkst jūras  dodas uz pludmali, tie, kas grib ko vairāk dodas  pa salu. Es vienmēr gribu ceļojumos redzēt pēc iespējas vairāk.  Šodiena pilnīgi noteikti paliks manās atmiņas. Mēs devāmies apskatīt divus lielākos ciemus šeit uz salas. Daba, mīļie, tāds skaitums, tāds spēks un vienreizīgums.  Tā bija vēlmju piepildīšanās diena.  Viss ko domāju un ko vēlējos, jau nākošajā mirklī piepildījās. Bija maģiski, dienu pirms savas dzimšanas dienas, staigāt pa gadsimtiem senu zemi, būt daļai no tā visa. Mans mazais saldais sapnītis bija nobaudīt damla sakizli ( tie ir īpaša koka sveķi) pudiņu  un ar rokām maltu kafiju. Tā bija tāda bauda, ka pilnībā tam visam ļāvos un pasūtīju otru porciju. Es neesmu saldummīlis, bet es beidzot baudīju, nedomājot vai tā ir pariezi vai nepareizi. Jo nav jau pareizi vai nepareizi, ir mana attieksme pret to, kas notiek. Es ļāvu būt sev LAIMĪGAI.   Šīs bija kā tramplīns visai dienai, būt un baudīt. 

Mans nākošais neaizmirstamais mirklis. Es zināju, ka uz šis salas ir vulkāni, ko ļoti gribējās redzēt un būt tuvumā. Un ceļš mūs aizved uz ciemu, kas ir visaugstākā vulkāna pakājē.  Tās bija skaistas un spēcīgas sajūtas, es jūtu, ka saplūstu ar šo vareno spēku. Bet tas vēl nebija viss. Tik ļoti Visums man bija sarūpējis skaistus mirkļus, tieši dienā pirms dzimšanas dienas. Mēs devāmies uz nelieliem veciem kapiem, pie paša vulkāna. Ejot dziļāk, redzēju baltu namiņu, nodomāju, ka gan jau kaut  kas līdzīgs kapličai. Tad pēkšņi mūsu gide ver vaļā durvis un  es palieku bez valodas. Tā ir reāla lūgšanas vieta ar altāri un svētbildēm un vēl vairāk, tur ir arī baznīcas vaska svecītes, tur deg svecītes un ikviens var aizdedzināt , aizlūgt un nolikt to degam.  Iznākot ārā, es raudāju, cik ļoti mani tas aizkustināja.

Un dāvana, kas pacēla mani spārnos, bija turpat vulkāna otrā pusē, skats uz jūru, kas lika aizrauties elpai un es sapratu, ka uz šo salu es vedīšu savus cilvēkus. Lai arī viņi ko tik skaistu var piedzīvot.

Šī diena pilnīgi noteikti bija par ļaušanos un "šeit un tagad" mirkļa baudīšanu. Šādas dienas mums ikvienam ir vajadzīgas, lai ikdienas ritējumā ienestu šo mieru, harmoniju un esamību.

Mīlestībā, Eva

 

 

___________________________________

2. diena. 07.07.20.

Šodien esmu uz salas.  Šo salu sauc Gokčeada. Tā ir ļoti sena sala Egejas jūrā. Tās senais nosaukums ir Imrozas sala, kas senāk ir piederējusi Grieķijai. Tā ir mana dāvana sev Dzimšanas dienā. Nekad iepriekš sev šādas dāvanas nebiju dāvinājusi.  Vienmēr gaidīju, ka kāds man ko uzdāvinās.  Šķiet tie laiki ir pagājuši,  kad gaidīju no ārpuses brīnumus.  Varbūt tieši šis solis, uzdāvināt sev, kaut ko skaistu un īpašu, par ko domāju jau divus gadus,  dos iedvesmu arī citiem.  Tas ir tik labi, ka vari būt ar sevi , baudīt vidi un nesatraukties vai ar citiem viss kārībā.  Priekš manis tas ir daudz, jo man ir lielās mammas sindroms. Par visiem iestāties, visus apčubinā. Bet te uz salas esmu viena ar sevi. Šī sala ir ļoti skaista, iesaku ikvienam te pabūt, ja vien tas ir iespējams. Pilnīgi droši zinu, ka es te būšu noteikti vēlreiz  kopā ar savējiem.  

Man šīs dienas ir īpašas un es nevaru vien nobrīnīties, ka viss salikās. Divas dienas pirms dzimšanas dienas, kad ir jāveltī laiks sev un savām pārdomām, es esmu uz salas viena ar sevi, lai izbaudītu šos mirkļus pirms dzimšanas.  Šī vakara Saulriets un Saulītes spēle ar mākoņiem, kalni, jūra….. Tas ir tā, ka esmu vienkārši LAIMĪGA UN PATEICĪGA,  ka varu BŪT.

Šodien ir vēl viens svarīgs notikums manā dzīvē. Manam ļoti mīļam cilvēkam,  kam ir ļoti liela nozīmē manā ceļā pie sevis, manai mīļajai tantei Rasmai, šodien paliek 94 gadi. Teorētiski mūs šķir 40 gadi un 2 dienas un  attālums no Hamburgas līdz Akcay, taču dzīvē, tam visam nav nozīmes. Mēs esam uz viena viļņa, uz mīlestības viļņa. Viņas vecumam arī nav nekādas nozīmes, joprojām viņas padomi ir nenovērtējami, joprojām viņa ir tieša un patiesa, viņa nekad man nav ļāvusi sapīties savās ilūzijas,  viņas dzīves gudrība ir neizmērojama. Man pietiek tikai padomāt par viņu un jau sajūtu viņas enerģiju, viņas mieru un nosvērtību. Viņa joprojām brauc ar mašīnu un bez garajām pastaigām, ik nedēļu dodas peldēt uz baseinu.  Viņa ir kā sargeņģelis, ko vienmēr jūtu sev blakus. Viņa joprojām mani iedvesmo vienkārši ar to , ka viņa IR.

Es mīlu viņu ļoti un pateicos Visumam, ka viņa ir viena no manas dzimtas sievietēm.  Man ir kur augt visas dzīves garumā!

Mīlsetībā, Eva!

_________________________________

3 diena. 06.07.20.

Šorīt izvilku sevi no gultas un devos uz jūru un pēc tam pēc ūdens. Tāds jauks rīta rituāls. Laikam varu teikt par šodienu tā, kā iesākās rīts, tā paiet visa diena.  Ja apsēstos un pa solītim atskatītos atpakaļ , tad ik mirklis, ik stunda, bija darbs jeb sarunas ar sevi.  No rīta bija piezadzies sabotieris un tomēr es viņu uzveicu. Un tas iedeva dienai ritmu. Un tad vēl pie jūras noklausījos Mairas Gūtmanes jauno meditāciju “Iedvesmojies!”. Tā vēl pieaudzināja spārnus un diena varēja sākties. Šobrīd ir divi naktī un man vēl diena nav galā. Tik daudz varam paveikt vienā dienā!

Kāpēc es par to runāju, iespējam, ka daudziem ir līdzīgi un es par to priecājos, bet tikpat daudz un varbūt vēl  vairāk ir tie, kam nesanāk. Tas ko es jums gribu teikt : “Jums sanāk un varbūt vēl labāk kā man. Pārstājiet gausties un justies noguris. Ja esi noguris atpūties, bet nevelcies kā pussprādzis un nečīksti." Te arī sākās tā sevis mīlēšana. Tad, kad esi noguris, tad vajag atpūsties. Es arī to kādreiz nemācēju, bet dzīve vienā mirklī  man lika saprast, ka tā vairs tālāk nevar. Mums visiem ir zināms jēdziens - izdegšana.

Reizēm ir tik viegli pateikt, bet tik grūti izdarīt.  Tad atliek vien meklēt iedvesmu sevī. Jautājiet sev biezāk, ko es vēlos šobrīd, kā es vēlos justies šobrīd, ko es pati varu darīt, lai tā justos. Un pamazām atradīsi  gan kā, gan arī iemācīsies ļauties. Mīlēt ir darbības vārds. Mīlēt sevi, tā ir nicība,  kas ļauj būt harmonijā ar sevi un tad ar pasauli.

Ļaujamies skaistai dienai kopā!

Mīlestība, Eva

_________________________________

 

4.diena.05.07.20.

Šodien ir ļoti spēcīga diena. Diena, kad apzinies savas saknes un ieskatīties vai tur vēl nav palicis, kāds aizvainojums, kāda dusma, kas pilnīgi noteikti traucē man, jo viss jau ir manā galvā.   Šodien daudz laika biju ar sevi, meditēju, izveidoju pati sev attīrīšanās rituālu, saslēdzos ar BRĪNUMSKAISTĀS pasauli.  Spēcīgi.  

Var teikt, ka tas kā ir tagad ir ilgs un garš saprašanas, piedošanas un mīlestības ceļš. Man ir fantastiski vecāki un man viņi tādi vienīgie. Lai ko mēs domātu, lai kāda būtu dzīves pieredze, mēs viņus paši esam izvēlējušies, nākot šai pasaulē. Jo vairāk es apzinos to, jo vairāk  saprotu savus vecākus un mīlu viņus vēl vairāk. Bez viņu mīlestības, rūpēm un iespējams, ka arī pāridarījumiem, es nebūtu tāda, kāda es esmu. Tas ir mans ceļš un tā ir mana pieredze, kas man jāapgūst kopā ar viņiem. Lai kā dzīve visu ir grozījusi, stumdījusi, maldinājusi, viņi ir darījuši un joprojām dara labāko, ko viņi var šajā mirkļi, tādi kādi viņi ir šobrīd. Kad es to apzinos, tad katrs mirklis, katra saruna ar viņiem ir svētki. Un ja arī kaut kur dziļumā vēl sēž kāda dusma vai kāds aizvainojums, gadiem ejot,tas paliek arvien blāvāks un blāvāks. Un viss saplūst skaitā piedošanā.

Es ļoti mīlu savus vecākus,  ar visiem viņu “tarakāniem”, cerībā, ka mani bērni mīl arī mani, ar visiem maniem “tarakāniem”

Mīlestībā, Eva

__________________________________

 

5. diena. 04.07.20.

Kopš nolēmu uzdāvināt sev dzimšanas dienā ceļojumu uz salu, netieku nost no datora. Izrādās, lai trīs dienas pabūtu ar sevi, ir mazliet jāpastrādā. Es parasti smiedamies saku, ka pati visādas idejas izdomā, tad arī pašai jātiek galā. Vispār jau man ir fantastiska komanda. Bieži esmu par to domājusi. Tā ir liela Dieva dāvana, ja cilvēki  komandā skatās vienā virzienā. Man ir ļoti paveicies un par to es esmu pateicīga. Jau pirmdien, dienas gaismu ieraudzīs projekts, kas šobrīd ir ļoti laikā. Tie būs septiņi vakari, kas  var izmainīt daudz ko ikvienā no mums. Viss par maratonu ““Pateicība. Briedums. Esamība”

Pirms dažam dienām runājot ar vienu no “Dzīves elpas” pasniedzējām, nonācām līdz tam, ka no malas izskatās, ka Eva dzīvo vienos priekos. Tad viņa kalnos, tad pie jūras, tad dzer smūtijus, tad kaifo par dabu....  Sasmējos, iespējams, ka tā tas no malas izskatās un daļa patiesības jau tur ir. Es tiešam to visu baudu un esmu bezgala pateicīga par to. Es to visu varu atļauties, jo ir neredzamā daļa, tas ir mans mīlestības darbs.  Iespējams, ka mana diena ir mazliet garākā kā citiem, jo tā sākas ļoti agri,vasarā tie ir 4.00 – 4.30, ziemā mazliet vēlāk. Es domāju visiem, kas paņēmuši rītu, diena ir garāka, tāpēc es arī visu paspēju. Ticiet vai nē, bet mana darba diena sākās katru rītu 9.00. Ir dienas, kad tās nav ne piecas, ne sešas stundas, bet gan  divpadsmit stundas, un gadās, ka aizmirstu aiziet gulēt. Tie īstenībā ir svēti mirkļi, mirkļi, kad mēs kopā ko radam, lai tālāk dotu iespēju cilvēkiem mainīt savas dzīves.

Un tad nāk,tāds vakars kā šis. Ar Saulrietu, jūru un padarītā darba sajūtu.  Un tā ir cita saplūšana, tā ir saplūšana ar dabu, tas ir maigums un mīlestība, tas ir miers un prieks. İr ļoti ļoti svarīgi, lai mūsu dzīvē, mūsu ikdienā viss būtu balansā. Un šo balansu mums katram pašam jāatrod un jāsajūt.  Nav  pareizi vai nepariezi. Ja esi aizgājis vienā vai otrā grāvī, par daudz strādājis vai par daudz atpūties, tad  gan ķermenis, gan notikumi dzīvē par to atgādinās. Ja nu pazaudējam robežas.

Ļauties, uzticēties, ieklausīties sevī, mīlēt sevi tas ir tas, ko man šis laiks māca.  Viss ir iespējams, viss ir paveicām un visu mēs varam atļauties.

Galvenais BŪT ŠEIT UN TAGAD UN PATEIKTIES!

Mīlestībā, Eva

__________________________________

 

6. diena. 03.07.20

Šodien mazliet par veselību. Tas jau ir pats svarīgākais mūsu dzīvē. Iemācīties saprast savu ķermeni, pieņemto un iemīlēt.  Atrast kopēju valodu. Ja viens no mums buksē, tas kavē virzīties uz priekšu. Ir jābūt līdzsvaram starp fizisko un garīgo. Jaunākām paaudzē to tagad vecāki cenšas nodot jau no bērnības. Tas dara reālu iespēju, ka cilvēki dzīvos ilgāk.

Vai esi kādreiz domājis, cik ilgi vēlies dzīvot? Un kā velies dzīvot? Es domāju, ka mūža ilgums ir atkarīgs no mūsu mīlestības pret sevi, cik ļoti mēs mīlam sevi darbībā, nevis vārdos. Un ar veselību ir tieši tā, tikai darot varam tikt pie labas veselības. Visas gudras grāmatas un kursi ir kaķim zem astes, ja neliekam to savā dzīvē. Ir svarīgi atrast to, kas ir manējas, kas rezonē ar mani, jo tam ir jābūt harmonijā. Tu nevari darīt kaut ko, kas varbūt ir veselīgi, bet tas pilnīgi nerezonē ar tavu ķermeni. Tur būs pilnīgi cits rezultāts, nekā gaidīji. Vispār tā sevis saprašana un spēja ieklausīties savā ķermenī ir ļoti interesanta padarīšana. Interesanti ir tas, ka nav viena recepte visiem, mums katram ir sava unikālā, tāpat, kā mēs katrs esam unikāli. Esmu novērojusi, ka arī mana personīga recepte mainās, mainoties man. Tas ir tāds nemitīgs izzināšanas ceļš.

Mazliet par to, ko es daru. Veselīgs dzīves veids, tā nopietni manā dzīvē ienāca, kādus 16 gadus atpakaļ. Protams, es pati vēl daudz ko nezināju un nesapratu, bet uz tā ceļa uzkāpusi biju. Nu jau 16 gadu nelietoju nekādus medikaments. Manā zāļu skapītī ir pavisam, kas cits. Varētu teikt, ka man viņa vispār nav.  Sports manā dzīvē ir jau no pirmajām klasēm, tomēr vienā brīdī sapratu, ka ar to vien ir par maz, ka jāsaprot, kas lācītim vēderā, kas darās galvā.  Un pamazām,  krītot un ceļoties, kārtoju to, kas galvā. Tas prasīja daudz laika, tagad tas viss notiek daudz ātrāk, jo iespēju ir bezgalīgi daudz. Varu teikt, ka ienākot APZINĀTAM  UZTURAM  manā dzīvē, pamazām viss sakārtojās un nostabilizējās. Mana dzīve kļuva apzinātāka un izmainot savus ēšanas paradumus, atklāju sevī vēl daudz ko  jaunu un interesantu. Manī parādījās potenciāls, kas iespējams ilgus gadus gaidīja šo mirkli.  Nu jau gandrīz trīs gadus ēdu loti apzināti, un mans ķermenis par to ļoti priecājās. Manā dienā, laikam sev ir vismaz 2 stundas. Tas nav vienu vai trīs reizēs nedēļā, tas ir katru dienu. Tur ir gan vismaz piecu km sportiņš līdz jūrai un atpakaļ, reizi nedēļā došanās kalnos, tās ir meditācijas, tā ir peldēšana, tās ir atbrīvošanās tehnikas, ciguns, tā ir dejošana, tas ir laiks sev un savai dienasgrāmatai ( tas ir ļoti svarīgi, izrakstīt āra visu,  kas nāk uz āri, lai atbrīvotu vietu jaunām idejām un jaunām , veselīgām domām), tas ir masku procedūras, tā ir berzēšanās no rīta, tā ir auksta duša, tā ir elpošana. Rakstu un domāju, gana daudz man to nodarbju.  Jā, tas viss ir ietverts manā laikā sev. Iespējams, ka kaut ko piemirsu, jo kā jau teicu, mainoties man, mainās arī tās kā es rūpējos par savu veselību un savu ķermeni.

Gribu vēl divus svarīgus aspektus pateikt, īpaši tiem, kas varbūt ir skeptiski.

  • Ir dienas, kad es nedaru neko, jo vienkārši tā es jūtos. Es visu sarunāju ar savu ķermeni. Mēs vienojamies. Tas ir ļoti svarīgi, jo ja būs dusmas uz sevi, ka neko nedaru, tas nojauks visu iepriekš sadarīto. Vienkārši paņem brīvdienu un neko sev nepārmet. Varbūt Tev vajag vairāk brīvdienas, lūdzu. Tikai sarunā ar savu ķermeni, viņš Tevi sapratīs.
  • Otrs, svarīgs moments. Tas nemaksā neko, izņemot manu vai Tavu laiku. Es neapmeklēju salonus un sporta zālēs. Man viss ir dabā. Saredzi arī Tu iespējas, nemeklē attaisnojumus, kāpēc  Tu nevari parūpēties par savu veselību.

Atceries, Tavs ķermenis, tā pat kā Tu, ir unikāls un vienreizējs. Otra tāda pasaulē man. Mīli viņu un viņš Tev atbildēs ar to pašu.

P.s. Bildē mana meita Betija,  mammīte, kurai drīz jau 79 un es 2019,gada rudenī Kazdā kalnos Turcijā.

Mīlestībā, Eva

__________________________________

 

7.diena. 02.07.20.

Šodien bija daudz jautājumu pašai sev.  Cēlos pusē piecos, lai strādātu, jo dienas laikā ļoti gribējās aizbraukt uz pilsētiņas centra. Bija šis tas nepieciešams un gribējās apskatīties vai “pilsēta viss mierīgi”. Bija plāniņā arī pasēdēt kādā kafejnīca un pamalkot kafiju un parakstīt dienasgrāmatu, bet kaut kā bija par īsu. Protams, pilsētā viss mierīgi, jo dienas vidū maz cilvēku, tādā karstumā visi sēž mājas un tad vakarā dodas baudīt dzīvi.

Atcerējos, ka pirms kāda laika biju domājusi iegriezties tūrisma firmā, apjautāties vai vispār kas notiek.  Ir sajūta, ka kaut kur gribās aizdoties, ja reiz uz Latviju netieku. Gribēju uzdāvināt sev kādu jauku piedzīvojumu. Tūrismā firmā mani sagaidīja ar platu smaidu, esam savējā. Kad rīkoju retrītus šeit, tad sadarbojos tieši ar šo firmu. Izrādās viss notiek, ir braucieni , ir ekskursijas. Uz kurieni? Vispirms jautāju par datumiem. Jo man jau viss jūlijs saplānots. Saku, ka man der 10.,11.,12. jūlijs. Ļoti gribās uz Gokceada ( tā ir ļoti sena sala Egejas jūrā). Jā, viss ir ok, ir 10.-11. jūlijā brauciens. Pēkšņi vadītāja man saka: "Bet ir arī trīs dienas uz salas. 7.-9.jūlijs."  Es uzreiz shēmoju, nē man ir darbs, nodarbības un tad vēl dzimšanas diena. Tad  iekšējā balss saka:” Eva, bet Tu taču visu vari sakārtot. Un tas ir tas, ko Tu tik ļoti gribēji.” Protams, man vajag mirkli, lai saprastu, ko un kā samenedžēt. Teicu, ka apdomāšu un došu zinu.

Visu ceļu līdz mājām runājos ar sevi: "Tu taču to gribi. Tu vari visu sakārtot. Bet, kā mana zemeņu torte, kā mana tiešraide, kā ar ciemiņu uzņemšanu."  Atnācu mājas un zvans meitukam.  Pastāstu savu nodomu un viņa man saka, jau kuro reizi :”Noliec visu malā, visus darbus, visu ciemiņus, visu, kas pareizi vai nepareizi un pajautā sev: "Ko Tu pati gribi, Tu, tava sirds, ko saka? “ 

“Es gribu piedzīvot ,ko skaistu, es gribu pie dabas”. 

"Nu viss", viņa man saka, "pārējais viss saliksies."

Tik vienkārši un reize grūti, tik klāt sev, dzirdēt savu iekšējo balsi, noticēt tai un visu lieko nolikt malā. 

Un vēl, mirklī, kad  pieņēmu lēmumu, arī visas blakus esošas situācijas izskatījās gana reālas.

Tā kā zemeņu torte būs. Mīli gaidīts esi ciemos!

Mīlestībā, Eva.

_________________________________________

 

8.diena. 01.07..20.

Šodien bija skaitļu diena. Dienas lielāko daļu pavadīju skaitot, rēķinot, analizējot.  Protams arī jaunie projekti un mēneša sākums. Tāda kārtīga darba duna. 

Gribu padalīties skaistā mirklī, ko piedzīvoju no rīta

Rīts! Tas bija, kas īpašs. Uz jūru devos ar riteni, jo pēc tam plāniņā ir paņemt dzeramo ūdeni, kas nāk no kalniem.  Kad biju pusceļā vienkārši apstājos ielas vidū, jo mani pārņēma tāds dievīgs smaržu vilnis, ka nevarēju pabraukt. Tās bija saldā mīla. No rīta visas ielas smaržoja pēc mīlestības, es to tik spēcīgi izjutu, ka šķiet apriebu no šis smaržas. Tādos mirkļos man atnāk sajūta, cik patiesība Dievs mani mīl un cik esmu laimīga. Laimīga būt tur, kur es esmu.  Bet pats lielākais brīnums bija, ka es šo smaržu aiznesu līdz jūrai. Tieši tā. Pie jūras nav  šo skaisto ziedu, bet smarža bija. Tā bija klātesoša. Tas bija tik maģiski.

 Kad vakarā to pastāstīju ININ NINI. Viņa teica: “ Ja mēs pieņemam, ka mēs esam viss. Mēs esam daļa no Visuma, tad kurš galu galā smaržo, ja ne Tu pati”

Jo tuvāk es tieku klāt savam kodolam, jo vairāk es sāku to visu saprast un piedzīvot.

Mīlestībā, Eva.

__________________________________________

 

9.diena. 30.06.20.

Šis ir ļoti interesants un spēcīgs laiks. Domas un sajūtas  mainās un mijās ik mirkli. Vakarā aizej gulēt ar vienu  domu, bet rīts pamodina ar citu. Pie mums šobrīd ir ļoti karsts +35 un vairāk.  Tā nu šorīt pamodos  pusē piecos un nolēmu, ka labāk pastrādāšu, kamēr galva nav uzkarsusi un tad rīta pusē aiziešu vēl līdz jūriņai. Vienkārši pabūt. Vispār man visu dzīvi ir patikušas rīta stundas, ja vēl ko vērtīgu sadari, tad diena ir garāka.

Tā nu visu apdarījusi ap pulksten desmitiem devos pie jūras. Saulīte vēl nav pašā augšā, pie jūras maigs vējiņš un ūdens dievīgs.

Šodien nolēmu pie jūras padarboties ar atbrīvošanās tehnikām. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Parasti es meditēju, bet šodien gribējās tā. Šīs dienas ap mani virmo nu ļoti interesantas enerģijas un es tiešām mācos ļauties. No rīta izvilku dienas taro kārti – kontrole. Sapratu, ka man tiek dota zīmē par ļaušanos un uzticēšanos.  Ir ļoti interesanti tad, kad esmu dienas ritmā , man atnāk daudz domu, par ko es varētu šodien pastāstīt, bet kad sāku to darīt, tad saprotu,ka tas jau velk uz ko garāku.

Es tomēr gribu šodien mazliet par piedošanu, pieņemšanu un atlaišanu, jo viena dienas epizode bija tieši par to. Man ļoti patīk atbrīvošanās tehnika “Esi pirmais,kas mīl”. Pēc tas viss liekas tik vienkārši un tik viegli. Mēs lielākoties attiecības, jeb kurās, gaidām, ka otrs spers pirmo soli. Īpaši ja pauze ir bijusi, kāda nepatiesa apvainojuma, vai nepatiesa strīda, vai pārpratuma dēļ, kas nav izrunāts. Mēs zinām arī, ka  kokam ir divi gali un pagale viena nedeg, laiks visu dziedē un ikviens cilvēks manā dzīvē ir skolotājs. Tā varētu turpināt. Šajā visā svarīgi ir, kas patiesi notiek manī. Piedošana, nenozīmē, ka atkal nākam kopā un sākam visu no jauna. Piedošana ir atlaišana un tad pieņemšana. Tā mēs iedodam brīvu telpu gan sev gan otram. Ļaujam BŪT!

Iemācīties nekontrolēt, nemanipulēt, negaidīt, bet redzēt visu ar mīlestības piepildītām acīm.  Nav svarīgi vai tā ir mana otrā pusīte, vai darba kolēģis, vai bērns. Ikvienu cilvēku ieraudzīt ar mīlestības piepildītu skatienu un pieņemt viņu, tāds kāds viņš ir.  Piedot, pieņemt, atlaist un palikt savā spēkā. Tieši tas ir tas, ko es mācos šobrīd. Palikt savā spēka un savā nodomā un pieņemt visu ar mīlestību.

Tādu lūk uzdevumu man Visums šodien iedeva. Es to sapratu, nevis dienas beigas, bet tad, ,kad man tika iedota situācija. Galvenais ir nenobīties un iet ar atvēru sirdi un zināt,ka visas Dieviškās būtnes ir blakus.  

Es to izdarīju un manā sirdī ieplūda vēl vairāk mīlestības vēl vairāk harmonijas.

Mīlestība, Eva

_______________________________________________

 

10.diena. 29.07.20.

Kostarika. 2018Vai esi kādreiz bijis zem liela skaista ūdens krituma, kad par Tevi plūst spēcīga ūdens straume.
Es kaut kā tā šodien jūtos. Rīts bija pavisam savāds, Pamodos it kā visu nakti būtu smagi strādājusi, viss, kas vien varēja sāpēt, sāpēja. Es gan īpaši par to neskumu, jo saprotu,ka tie ir procesi, tikai rīta plāni nomainījās. Galvenais ieklausīties sevī un tad jau atnāk arī šai situācijai labākais risinājums. Varbūt, ka tieši tā tam bija jābūt. Visums zinot, manu enerģiju un apņemšanos, nolika mani mazliet pie vietas, jo viņš zināja ,kas šodien sekos.
Tā es lēnu garu veicu savus rīta rituālus, līdz brīdim, kad piesēdos pie datora. Vēl nebija skaidrs dienas plāniņš,pat vienu brīdi likās, ka pusi dienas varētu veltīt sev. Kāds naivums, manā vecumā!   Pēc brīža sākās pārpilnības lietus, bija sajūta,ka slūžas atvērušās un no visām pusēm nāk iespējas, idejas un darbi. Šķiet  beidzot visi atgriezušies no Saulgriežiem.  Es pat vienā brīdi sajaucu, kam ko atbildu.. Datorā skanēja visu laika skaņa, kas liecināja, ka kāds atkal ko atrakstījis. Tā bija tāda radoša enerģija kas plūda pie manis, ka ik pa brīdim nogāju nost no datora, lai vienkārši ievilktu elpu.  Iespējams, ka  kādu ilgāku laiku atpakaļ es būtu pukojusies, ka visi darbi vienā laikā, bet šodien bija savādāk. Man patika šī darba duna.  Bija sajūta ,ka manā darba ikdiena ir ienācis vieglums un rotaļīgums. Mēs visi,kā mazas bitītes, kaut ko  ražojām, lai piedzimtu, kas jauns, skaists un dotu cilvēkiem atkal iespēju.Tagad, kad rakstu, man vēl priekša daudz darbiņi šodien, bet ir tāda tīra un gaiša sajūta.  Ir jau pēc pusdiena un tik daudz, kas padarīts. Lūk kā ir, kad dari savu mīlestības darbu. Pazūd laiks un es saplūstu ar šo vilni, kas man dod spēju radīt un darīt.
Šodien ir diena, lai pārskatītu savus mērķus un savu izaugsmes iespēju. Tad nu man Visums iedeva visu pēc pilnas programmas. Esmu kā zem skaista spēcīga ūdenskrituma, kas piepilda mani ar enerģiju.

Es mīlu to, ko es daru. Šādas dienas, kā šī mani iedvesmo un dara laimīgu. Kāds domās,ka tas ir darbaholisms. Nē, mīļie, tā ir mīlestība. Tā ir iespēja BŪT!

Mīlestībā, Eva

______________________________________

 

11.diena. 28.06.20.

Šī diena sākās  kā vairums no manām dienām. Tā ir došanās uz jūru kopā ar Pastaigu meditāciju. Tas jau ir kaut kas, ko varētu nosaukt par labu rutīnu. Šī rutīna vienmēr ir citādāka, jo meditējot rezultāts vienmēr ir cits. Šie rīti man parasti aizņem divas stundas. Patiesībā, tas ir ļoti svarīgi ikvienam no mums. Pajautāt, cik stundas dienā Tu velti laiku sev?  Cilvēkam, no kura manā vai Tavā dzīvē viss sākas. Bija laiks, ļoti sen atpakaļ, kad es to nesapratu un nenovērtēju.  Es skrēju visu paspēt un rezultātā daudz ko pazaudēju.  Tagad viss ir savādāk. Esmu iemācījusies ieklausīties savā ķermenī un mēs kopā izlemjam, ko šodien darīt. Tā ir ļoti harmoniska sajūta un iesaku uz to tiekties ikvienam. 

Man šorīt atnāca sajūta, ka ir jāpaciguno. Ciguns savukārt man dod iespēju sakārtot savu enerģiju un saplūsta ar Tev un  visiem citiem plašajā pasaulē. Dalīties savā gaismā, mīlestībā un pateicībā.

Šorīt arī Visums man sagādāja brīnumus. Kad atgriezos no peldes jūrā, uz mana dvieļa smiltīs bija daudz bizbizmārīšu. Tad viena man uzlaidās uz deguna un es biju ļoti priecīga, kā mazs bērns, kam viss ir brīnums.

Kad jau devos uz mājas pusi, pa mūsu jauno promenādi ( tā ir ļoti skaista, var redzēt, ka idejas autors, to ir radijis ar mīlestību pret dabu),  satiku cilvēku, kurš ir šī projekta autors ( man bija tāda nojauta). Kad vaicāju: "vai tas ir viņš?" Viņš teica:"jā".  Un kad sāku izteikt pateicību par šo sakopto vidi, viņš uzlika roku uz sirdi un viņam acīs sariesās asaras. Tas bija tik patiesi un skaisti, liels virs, kā lācis ar tik patiesām jūtām. 

Lūk, saliekot visas šis mazās lietiņas kopā, veidojās skaists ar mīlestību piepildīts rīts.

Tā kā šī diena ir par cilvēkiem sev apkārt, par draugiem un attiecībām, tad viss, kas šodien notika, ir tieši par to. 

Šodien, pie svētdienas, daudz strādāju, bet tā kā esmu pati sev  saimnieks, tad  tā īsti manas brīvdienas ne vienmēr ir sestdienā vai svētdienā.  Dienas beigas jutos gana pastrādājusi, bet tas bija ļoti raodošs darbs. Mēs veidojam jaunu projektu un tā sakarā  šodien pabiju gan Kostarikā, gan Mārupē, gan Rīgā . Nav robežu tajā ko mēs vēlamies sasniegt, ne ģeogrāfiskās, ne kā  citādāk. Viss ir atkarīgs no mūsu vēlmes.

Šodien apstājoties uz mirkli, es sapratu, cik daudz  īpašu cilvēku man apkārt un cik patiesībā esmu laimīga un pateicīga.  Un atkal, tas viss sākas no manis un no Tevis.

Cilvēki man apkārt ir mans spogulis.  Tajā spogulī tie ir dažādi, jo es jau neesmu ideāla. Tie dažādie ir. lai turpinu mācīties un  iemīlēt sevi tādu, kāda esmu, vēl vairāk. Un tas ir skaisti.

Tomēr ir vēl kaut kas, kas man noteikti ir jāpastāsta par šo dienu. Kas man  ļoti iedvesmo un liek pacelties virs. Tā ir mūsu visu kopīgā enerģija, tas skaistums, kad mēs sanākam kopā, lai  palīdzētu. Lai kur mēs pasaulē būtu , mēs varam vienoties kopīga enerģija un spējam palīdzēt.   Tā es šodien lūdzu Mairai Gūtmanei  vai varam vakarā visi ( mēs esam grupa, kas palīdzam viens otram ) saslēgties un palīdzēt man ļoti jaukam un mīļam cilvēkam, tēvocim Šefikam, kam priekšā smaga operācija, lai kopā redzētu viņu veselu un laimīgu.  Pēc tam pastāstīju viņa draugiem, kas jādara un mēs jau bijām krietns pulciņš cilvēku, kas redz tēvoci veselu un laimīgu. Kad vakarā saslēdzāmies, tas bija tāds spēcīgs enerģijas lauks, tā bija skaista gaisma,ko mēs katrs sūtījām no vietas, kur esam.  Interesantākais bija tas, ka pēc saslēgšanas, komentāros visi rakstīja ka redzējuši viņu laimīgu un dejojam( es nevienam nestāstīju, ka viņam ļoti patīk dejot).

Lūk, kāds spēks ir mūsos!

Tas ir skaisti.Tā ir beznosacījuma mīlestība, kad Tu vari tā vienkārši redzēt cilvēku  veselu un laimīgu pavisam citā pasaulēs malā un palīdzēt dziedināties.

Es nebeidzu pateikties par šo laiku, kurā mēs dzīvojam
Mīlestībā, Eva!

_________________________________

 

12.diena. 27.06.20.

Rīts iesākās kā vienmēr, aktīvi. Šorīt Pastaigu meditāciju pie jūras nomainīju pret dejošanu. Tas ir jaunums manā ikdienā. Kā tā izrauj! Arī tas, cik brīžiem smieklīgas ir manas kustības, man paši liek pasmaidīt par sevi,  jo līdz šim ne rumbu, ne sambu vai salsu neesmu dejojusi. Bet vienmēr ir pirmā reize. Šī nodarbe mani patiešām aizrauj.
Šis laiks mūsos daudz ko maina. Un es neesmu izņēmums. Tas, ko šobrīd mācos, ir ļaut visam notikt. Paļauties, uzticēties un apzināties, kas notiek manā dzīvē. Saprast, ka es pati radu savu realitāti. Redzēt sevi no malas.Tam šis laiks, pirms dzimšanas dienas, ir ļoti svētīgs. Tas ļauj atskatīties, paņemt labo pieredzi un nevajadzīgo atlaist un atbrīvot. ( tikai tā atbrīvošana un atlaišana nav vieglākais darbiņš)
Man patīk tas kā viss notiek. Neko neplānojot iepriekš, Visums visu ir salicis jau pirms manis. Dienā, kad ir prātīgi atskatīties uz noieto ceļu īsākā vai garākā laika posmā, “Dzīves elpā” ir Kristīnes Valleres neirografikas meistarklase “Saules spēka algoritms."  Mēs zīmējām savu iekšējo Sauli un izgājām ceļu gan pret Sauli, kur atbrīvojāmies no visa, kas nokalpojis un gan gājām pa Saulei un radījām jaunas lietas un  notikumus savā dzīvē.
Es esmu daudzas reizes piedalījusies Kristīnes meistarklasēs, bet tas bija kaut kas neaprakstāms.
Tā bija cīņa, pretestība, pieņemšana un mīlestība. Šo darbu es pabeidzu visas dienas garumā. Tas brīžiem bija smagi, īpaši, tad, kad izzīmēju visu no kā gribu atbrīvoties, ko vēlos atlaist.  Es raudāju balsī un tai pašā laikā bija bailes, bailes turpināt, jo es sapratu,ka nāks vēl daudz kas virspusē. Bet ir tikai divas iespējas pārtraukt vai iet līdz galam. Mēs bieži savā dzīvē apstājamies, tieši šajā mirklī un nepiedzīvojam to mirkli, kad viss ir paveikts, kad mūsos ieplūst gandarījums, prieks un pateicība. Mēs ļaujoties bailēm, neļaujam sev piedzīvot, ko skaistu. Piedzīvot DZĪVI.
 Brīžiem pat elpot bija grūti, tomēr, kad darbs jau gāja uz otru pusi, es pamazām sajutu vieglumu sevī, arī smaids parādījās sejā, šķita, ka esmu ko ļoti vērtīgu paveikusi.  Tā arī tas ir.  Svarīgi ir to redzēt. Ieraudzīt sevi  no malas un noteikti pateikties sev un iepriecināt sevi. Mēs taču radam savu realitāti un mēs zinām, ka pateicība ir lielākais spēks. Ja mēs protam pateikties, par to, kas būs uz priekšu, tad mēs esam Radītāji.

Tā lūk, Visums man bija ieplānojis spēcīgu trasformācijas dienu. Dienu,kad piekļuvu tuvāk savai dvēselei, savai iekšējai būtībai.

Ja Tev noderēja, priecāšos!
Mīlestībā, Eva!



Dalīties sociālajos tīklos: