12 dienas pēc.... Kopā ar Evu Voldiņu


Sveiks!
Esmu, Eva
. Jau astoņus gadus loloju un pilnveidoju savu trešo bērnu “Dzīves elpa"          
Es tikko esmu sagaidījusi savu dzimšanas dienu. Tas bija kaut kas, ko lidz šim vēl nebiju piedzīvojusi. Tagad 12 dienas pēc dzimšanas dienas centīšos izdzīvot savu nākošo gadu. tāpēc gribu šajā  īpašajā laikā dalīties ar savām sajūtām, domām un pieredzēm. Iespējams, ka Tev tas noderēs. Iespējams, ka kāda mana doma  palīdzes pieņemt svarīgu lēmumu Tavā dzīvē. Varbūt, kāds mans piedzīvojums , iedrošinās arī Tevi spert neprātīgu soli, lai piedzīvotu dzīvi.  Man ļoti palīdzēja gan sagaidīt, gan tagad plānot savu jauno gadu  Kristīnes Valleres  izveidotā apraksta "Kā nosvētīt savu dzimšanas dienu" Starp citu, tas var noderēt arī Tev.
 

Ko no šī visa sagaidīt?

Īpaši neko. Sakumā domāju, nopietni sastrukturēt manu stāstu un vēstījumu plānu, bet tad atcerējos, ka šis laiks ir par ļaušanos.  Tad nu, katru dienu, 12 dienu garumā, dalīšos ar to, kas man svarīgs, kas man palīdz trasformēties, kas mani iepriecina un dara laimīgu.
Priecāšos ja būsi kopā ar mani.  Es katru dienu šo iesākto stāstu paturpināšu ar jauniem brīnumiem, sajūtām un piedzīvojumiem.

________________________________

 

5.diena. 13.07.20.

Šodien  ir īpaša diena. Mana ideja iziet pasaulē. Šodien sākās MARATONS“Pateicība. Briedums. Esamība”. Varētu teikt, ka tā ir mana dāvana jums visiem manā dzimšanas dienā.  Šādi mirklī iedvesmo. Kad kaut kas no idejas ir pārvērties realitātē, tas audzē spārnus vēl lielākus, tas liek noticēt sev un tas ienes prieku un padarītā darba sajūtu. Šīs zināmā mērā ir jaunums “Dzīves elpā”, jau tagad zinu, ka tam būs turpinājums.  

Šis laiks ir tāds, ka gribās pieskarties būtībai, gribās izprast to, kas notiek manī un pasaulē ap mani.  Jo viss mainās, visi vecie pieņēmumi pamazām brūk. To vietā nāk jauni, tas nozīmē, ka ikvienam no mums ir jāmācās šīs jaunās notis mūsu dziesmai. Es esmu ļoti pateicīga, ka man tuvumā ir tādi cilvēki, kā Maira Gūtmane un Naums Nadeždins, kas lieliem soļiem un daudz ātrāk dodas šajā jaunākā apzinātajā pasaulē. Pats galvenais viņi grib dalīties tajā, viņi grib ,lai mūsu skaits aug ar katru dienu, ar katru stundu, lai pasaule ir piepildīta ar CILVĒKIEM LAIMĪGAJIEM.


Es varu tikai teikt – Nāc uz maratonu un pārliecinies par to pats.

Mīlestībā, Eva

________________________________

4.diena. 12.07.20.

Šodien, ciemošanās diena!
Mana mīļa draudzene, Zeynepe, bija noorganizējusi sanākšanu manas dzimšanas dienas sakarā, pie jaukiem cilvēkiem, dārzā. Mani turku draugi ļoti gaida manu torti un jau kuru gadu, viņi vaicā kā es to cepu. Tādi nu viņi ir, katru gadu viss no jauna.:-)  Zinot, ka ikdienā miltu ēdienus neēdu, šoreiz vaicāja vai es no kādiem zirņu miltiem esmu cepusi, ka biskvīts tik garšīgs. Es sasmējos, protams ka no parastajiem miltiem. Bet mēs jau zinām viss ir attieksmē, ar kādu tu cep.  Un tas ir visā, ko mēs darām, kā mēs dzīvojam.  Pēc vienas un tās pašas receptes var izcept torti divi cilvēki un rezultāts būs atšķirīgs. Bieži cilvēki meklē risinājums un atbildes ārpusē, bet visas atbildes ir mūsos, mūsu attieksmē. Nomainot attieksmi arī visi notikumi, visas lietas, viss cilvēki mums apkārt mainās.  Rezultāts var būt dažāds, mainot savu attieksmi, var arī izbeigties daudzas lietas mūsu dzīvē, jo mēs maināmies un mainās mūsu uzskatīt, mūsu vērtības.  Iespējams ka cilvēki, notikumi, situācijas nemainās, bet mēs sākam visu redzēt citādāk. Viss ir, kā mēs uz to paskatāmies. Tā puķe uz ielas stūra jau zied daudzus gadus, bet es viņu ieraugi, tikai tagad, jo mana attieksme ir mainījusies, Es esmu kļuvis atvērtāka, redzošāka un tas palīdz mainīt šo attieksmi arī citās dzīves situācijas. Pēkšņi saprotu, ka tas cilvēks ir mans skolotājs, nevis kļūda manā dzīvē. 

Lūk, kādas man pārdomas šajā vakarā. Mainot savu attieksmi, dzīvē var ienākt daudz vairāk krāsu un skaisti mirkļu, kas mani dara bagātāku.

Mīlestībā, Eva

_____________________________________

3.diena 11.07.20.

Šodien cepu savu zemeņu torti. Tā ir skaita tradīcija kopš manas dzimšanas dienas. Nekad vēl nav bijis, ka torte nebūtu izcepta.  Ir pat bijis tā, ka izcepu mazu tortīti pati sev, jo neviena viesa nebija. Ir bijis tā, ka es braucu mājas no Francijas un mammīte ar meituku cep ripas un es pabeidzu ar dekorēšanu. Ir bijis tā, esmu tā noslogota darbā, ka ciemiņi cep torti un pat divas. Es gribu pastāstīt par  vienu, bērnība man šo zemeņu torti cepa vecmamma.  Viņas tortes bija vienmēr ļoti garšīgas un man viņa cepa zemeņu, ar mājas olām un pašu dārza zemenītēm. Man šķiet, tā bija mana 10. dzimšanas diena,  biju pie vecmāmiņas un mēs kopā cepām torti, es palīdzēju kult olas emaljētājā spainī,  tad jau nebija nekādu mikseru, visu ar rociņām. Tas bija vesels notikums un tad. kad ripas bija saceptas, tad sākās krēma laizīšanās. Viņa gatavoja vienmēr vārīto krēmam, vēlāk arī man viņa to iemācīja.  Viņa ļoti skaiti garnēja, viņai bija visādās veco laiku formiņas un arī bija kādas īpašas kulinārijas krāsas, ko tajā laikā nekur nevarēja nopirkt. Nezinu, kur viņa tās ņēma, bet mana zemeņu torte vienmēr bija ļoti skaisti nogarnēta. Tā mēs katru gadu cepām torti un es mācījos, līdz vecmāmiņa aizgāja un jau vairāk kā 30 gadus es vienmēr savā dzimšanas dienā cepu zemeņu torti.
Bet tajā dzimšanas diena, man nācās nest šo vismaz 3 kg torti vienai pašai uz mājām. Mammīte mājas grieza rosoļus un pieskatīja brāli un māsu, tētis darbā un arī pārējie, kas varēja palīdzēt bija savos darbos. Tagad atceroties to, apjaušu, ka tā bija viena no manām iziešanām no komforta zonas jau tad. Ceļš no vecmammas mājas līdz manām iet cauri visai pilsētai un tie būs kādi 1,5 km.  Es  biju nobijusies, jo domāju, vai tikai nesabojāšu skaisto garnējumu. Vecmāmiņa  iesēja torti ar visu paplāti baltā lakatā kā saini un es gāju.
Mazā Eva devas ar savu torti vispirms caur Melnalkšņu parku, kas vienmēr bija ar savu noslēpumainību, tad pāri Salacai un pilsētas centrā bija avīžu kiosks ( vēl tagad tas tur ir), atceros kā cilvēki atskatījās uz mani un manu saini un manī ieplūda svarīgums, man bija sajūta, ka daru ko ļoti atbildīgu. Kad pārnācu mājas, mammīte atraisīja saini un tortei tikai viena maliņa bija saspiedusies. Es biju uzveikusi savas bailes, savu neveiklību un mana 10.dzimšanas dienas torte, bija veiksmīgi nogādāta mājas. Rakstu un kaklā kamols, aiz laimes, ka man ir tik skaistas atmiņas.

Es zinu, ka arī Tev tādas ir, cel ārā un iedvesmo sevi šodien!

Mīlu un pateicos! Eva

 

_____________________________

2 diena. 10.07.20.

Šodien joprojām baudu savu dienu, tā kā esmu dzimusi tuvāk pusnaktij, tad  pec Maiju kalendāra varētu teikt, ka 10. jūlijs arī ir  mana diena.  Pēc plāniņa man šodien bija jācep torti, jo rīt nāk ciemiņi. Tomēr viss saliekas tā , kā tas ir visbālākais priekš manis. Vispār jau mēs paši visu pasūtam, tikai varbūt atnāk citā iepakojumā, bet atnāk. Vakar braucot mājas nodomāju, ka diez vai šodien gribu cept torti. Tālāk visi notikumi un situācijas sakārtojās tā, ka ciemošanās atlikām uz svētdienas vakaru. Tad nu, lūk viss kā vēlējos.

Es jau vairākus gadus esmu novērojusi, ka ar mani ir citādāk. Parasti saka, ka laiks pirms dzimšanas dienas ir tāds mierīgs, jo mēs krājam enerģiju, lai nāktu pasaulē. Man pēdējos gados, tas ir pats radošākais laiks un savukārt pēc dzimšanas dienas gribās mieriņu.  Interesanti, nekad neesmu ar mammīti runājusi, kāda ir bijusi mana nākšana pasaulē. Zinu tikai to, ka tā nebija viegla. Iespējams, ka es gribēju ātrāk ieraudzīt  pasauli un sāku rosīties pirms laika. Būs jānojautā.  Manuprāt vispareizāk ir tā kā es pati to jūtu. Man nav mākslīgi jārada sevī sajūtas un emocijas, jo tā esot. Tieši ar to mēs katrs esam unikāli. 

Šodienai bija skaists noslēgums.  Biju izdomājusi uzdāvināt “Dzīves elpas” klausītājiem tikšanos, kurā mēs ar Mairu Gūtmani runājām  par jēdzienu “ES ESMU un punkts.” Cik mēs katrs esam bagāti ar to vien, ka esam. Šī apziņa ar katru dienu ienāk manā dzīvē arvien vairāk un vairāk un es redzu kā tā palīdz man mainīties un piekļūt tuvāk sev. Tas atkal ir skaisti!

Kā ir ar Tevi? TU ESI?

Mīlestībā, Eva.



Dalīties sociālajos tīklos: