Esi kopā ar Evu “Ceļojumā pie sevis”

“Ceļojumā pie sevis”

Tas būs trīsdesmit dienu garš ceļojums kopā ar mani, 

Evu Voldiņu, “Dzīves elpas” veidotāju un idejas autori.

Trīsdesmit dienas līdz laikam, līdz sevis apzināšanai, trīsdesmit dienas līdz dienai kad, nācu pasaulē.

Vai varbūt 30 dienas līdz manai un Tavai jaunajai dzīvei?

Kāpēc gan ne!

Kāpēc es to daru?

Tāpēc, ka man vienkārši patīk.

Tāpēc, ka mācos savu apzināto dzīvi. Un ir svarīgi izdzīvot katru mirkli un novērtēt visu, kas ar Tevi notiek šeit un tagad.

Tāpēc, ka vienkārši mācos sevi mīlēt.

Un arī tāpēc, ka varbūt manas domas, manis piedzīvotais noderēs Tev. Palīdzēs Tev būt laimīgam, priecīgam un pateicīgam šajā mirklī.

 

Esi kopā ar mani “Ceļojumā pie sevis”

Tas būs loti interesantas un notikumiem bagāts ceļojums.

Bet šoreiz es vairāk vadīšo pēc savām sajūtām, tāpēc mani stāsti var būt dažādas formās un dažados laikos

Varbūt tas būs agri no rīta, varbūt pa dienas vidu, bet varbūt pavisam vēlu vakarā.

Kad man būs ko teikt.

Nu ko, dodamies ceļojumā!

____________________________________

 

13.diena. Ceturtdiena, 21.jūnijs

Labrīt!
Gunaydin!
Lai šodien Saules, Zemes, Gaisa, Ūdens un Mīlestības enerģija iepļūst Tavā dvēselē, Tavā sirdīs, Tavā namā, Tavā pagalmā un Tevī. Tu esi Gaisma, kas dara šo pasauli labāku un laimīgāku
Priecīgus un enerģijām bagātus Saulgriežus!
 

 

 

12.diena. Trešdiena, 20.jūnijs

Labdien!

Gunaydin!

Pēc šī rīta Pastaigu meditācijas, ļoti gribējās  parunāties.  Tad nu mans 12. dienas vēstījums  audio formātā.

Šorīt jau kuro reizi saņēmu apstiprinājumu par brīnumiem un mūsu domu spēku.

Lai brīnumiem piepildīta dieniņ!

 

 

 

11.diena. Otrdiena, 19. jūnijs.

Labs vakariņš!

Šodien bija diena, ko varētu nosaukt par  daudz krāsainu kokteili ar ledu.

Ļoti daudz emociju, domu un atklāsmju. Tā ka bija brīži, kad šķiet pazudīšu tajā visā. Šodien ļoti daudz runāju ar sevi, jo  ir izcelt ārā daudzi jautājumi. Un ar tiem jātiek galā. Tāpat kā nav nerealizējamu ideju, ja tā mums ir ienākusi galvā, tāpat nav stulbu jautājumu, ja reiz viņš ir radies, viņam ir arī atbilde.

Tā nu meklēju atbildes. Viņas atnāca, bet ne visas man patika. Tieši tajā mirkļi, varētu teikt, tarakāns ir noķerts, tālāk jāizdomā ko ar to iesākt.  Man patīk tā sajūta, kad saprotu, ka Visums mani atkal pārbauda. Šodien bija situācija, kas man lika saprast, ka vienu no pagājušās nedēļas Visuma eksāmeniem nenokārtoju.  Šodien bija vēl viena iespēja un man izdevās, jo ieraudzīju jau sen iestudētu situāciju, uz kuru vienmēr uzķēros, bet šoreiz viss bija savādāk.  Tā  visu dienu, cilvēki, situācijas, domas, sajūtas, īsts kokteilis, kuru baudāmu padarija kalni, saulīte, debesis un augsta duša ledus vietā:-)

Viss notiek un viss turpinās. Lai arī reizēm nav viegli, bet tas ir skaisti!

PATEICOS PAR IKVIENU CILVĒKU SAVĀ DZĪVĒ!

 

10.diena. Pirmdiena,18.jūnijs.

Labs ritiņš!

Gunaydin!

Jauna nedēļa, jaunas iespējas, Saulgriežu laiks ar savu spēcīgo enerģiju, brīnišķīgi.  Mēs esam unikāla tauta ar savu  tautas dziesmu un savu enerģētisko mantojumu.  Mēs visi kopā un katrs atsevišķi esam unikāli. Un domāju, ka šī nedēļa, šis Saulgriežu laiks, tikai nostiprinās  to visu vēl vairāk.

Šorīt pie jūriņas domās aizplūdu pie vakardienas notikumiem un  sajūtām. Atnāca turpinājums:-)

Mēs bieži vien dzīvojot savā pieņemtajā pasaulē. Lietas, kas nebūt nav norma, pieņemam par normu, jo tā mums ir mierīgāk. Vai labāk mums pašiem, domāju,ka nē. Pienāk brīdis, kad mēs to saprotam, ka viss var būt arī savādāk ( parasti to ieraugam, kad sākam ceļu pie sevis). Un tajā pārejas posmā Tu staigā kā pa naža asmeni. Tu gribi dzīvot saskaņā ar sevi, bet Tu  saproti, ka tā ir pilnīga atbildīgas uzņemšanās par savu dzīvi, nebūs ilūziju un nebūs vainīgo, un tas rada bailes. Kā būs, kad Tu sāksi iet savu ceļu un būsi patiesa  pret sevi? Vai es nepalikšu viena?  Vai es tikšu ar visu galā?

Vakar vēlreiz sapratu, kad viss ir pavisam savādāk. Kad Tu noliec to grābekli mālā, kas jau atkal mētājas Tev ceļā, tad Tavā dzīvē pamazām ienāk citi cilvēki, citi notikumi, citas sajūtas, kas Tev parāda, ka viss var būt arī savādāk. Ir vajadzīga pacietība un atvēta sirds. Atkal varu teikt, ka te  man ļoti palīdz meditācijas jeb sarunas ar sevi. 

 

Kad biju jau izvingrojusies, izciginojusies, izmeditējusies, izpeldējusies un jau tuvu mājai, mani realitātē atgrieza mazā ieliņa, kas visa smaržoja pēc vēlās mīlas un īstajiem jasmīna ziediem. Un atkal nopriecājos, cik skaisti, ka mani realitātē atgriež ziedu smarža, nevis, kaut kas cits….

ESMU PATEICĪGA PAR ŠO REALITĀTI!

 

 

 

9.diena. Svētdiena, 17.jūnijs

Par cukīni plācenīšiem jeb kā nemanot pārpilnība ienāk manā dzīvē.

Šodien, mazliet par realitāti. Gribēju pastāstīt, kā Turcijā ciemojas viens pie otra un par ko runā. Es šodien ļāvos šim vilinājumam un ciemojoties pie draugiem,  runājām par ēdienu gatavošanu. Šeit ir divas galvenās tēmas, virtuve un slimības, tad seko futbols. Tā kā man ar slimošanu ir maz sakara, tad biju priecīga un pateicīga par  vairākām jaunām receptītēm savā apzinātā uztura krātuvē, kuras jau šovakar pagatavoju sev vakariņās.  Cukinī un burkānu plācenīši un ātrie cukinī salāti. 

 

Tomēr, laikam ir tā, kad Tu esi iekāpis tai vagonā, kas ved pie sevis, tad nav tā, šodien ir brīvdiena, šodien es  neko …. Tas ir tā, ka viss notiek, jo ceļam pie sevis nav laika un telpas. Tu esi tajā iekšā. Tā nu es atkal šodien guvu fantastisku pieredzi un arī sakustināju, manī vēl snaudošos, tarakānus.  Ciemojoties pastāstīju par saviem plāniem, ko es gribētu iegādāties rudens pusē, kad būšu nokārtojusi savu uzturēšanās atļauju Turcijā, kam ir vajadzīgi zināmi līdzekļi. Šobrīd, kad mācos apzināti ēst un ne tikai, sapratu, ka gribu labu sulu spiedi, ar kuru var izspiest sulu gan no dārzeņiem, gan augļiem. Apjautājos vai nezin cik tāda varētu maksāt.

Uz ko man atbild: “ Mums ir pilnīgi jauna, ļoti labas kvalitātes sulu spiede, kuru neizmantojam un gribējām jau mest ārā, jo aizņem vietu. Tu laicīgi paprasīji. Ņem un lai Tev labi kalpo”

Lūk mans tarakāns – man tiek dāvināts tāpat vien, kā tas ir? Vai tā būs labi? Vai tiešām, tas notiek ar mani?

Nākamajā mirklī jau sapratu, ka viss ir kartībā. Mums jāmācas pieņemt dāvanas, jo varbūt tam, kurš dāvina, šobrīd dzīvē ir ļoti svarīgs posms – dot. Mēs esam mijiedarbībā, harmonijā došana ar ņemšanu. Ja mēs tam neļaujamies, mēs pārtraucam šo pārpilnības apli un zaudētāji ir abi, gan tas, kas dod, gan tas, kas ņem.

Ķirsīti tortītei uzlika mana meita, kad pastāstīju viņai par to, ko piedzīvoju un par savām sajūtām, viņa teica: “Nu Tev dzīve visu laiku piespēlē cilvēkus, kas Tev parāda to, ka labestībai un uzticībai nav robežu, un pat tad. kad esi tālu,Tu nekad neesi viena. Tev tik savi tarakāni jasasedina pa vietām.”

Lūk kāda brīniškīga diena un nenovērtējama pieredzē!

ESMU PATIECĪGA BŪT!

 

8.diena. Sestdiena, 16.jūnijs.

Šī sestdiena sākas ar vēsti no augšas. Maiga pūkaina spalviņa atlidoja man pie kājām, kad tikko atvērusi acis, devos apskatīt uz balkona kā jūtas mans mazdārziņš.

Šie mazie vēstneši palīdz ikdienas ritmā atcerēties, ka ar Tevi visu laiku ir kāds. Un viss, kas notiek vai nenotiek  ir paredzēts. Tikai mans uzdevums ir sekot līdzi manai attieksmei pret notiekošo. Par to es aizdomājos, kad šorīt gaidīju busiņu, kurš laikam brīvdienās iet reizi stundā.:-)  Bija interesanti vērot sevi, kā es reaģēju uz to, ka kaut kā ilgi jāgaida. Pieļauju, ja vēl  kāds vēroja, viņam bija interesanti.

Šodien plāniņā bija pikniks ar maniem pirmajiem kaimiņiem šeit Turcijā. Man viņi ir vairāk kā bijušie kaimiņi, kā viņi saka: “Tu mums esi kā māsa”. Ja kāds šeit, kaut ko tādu saka, tad tas ir spēcīgi, tas ir no sirds un pa īstam. Esmu ļoti pateicīga par šo atkalredzēšanos. Mazliet pakavējos atmiņas un domāju, cik ļoti šobrīd viss kārtojas tā, lai es pāršķirtu jaunu lapas pusi savā dzīvē. Tas notiek tik ļoti interesanti, ar cilvēkiem, ar notikumiem, kas ne tikai apliecina, ka eju pareizajā virzienā, bet  arī iedod man spēku un ticību, ka viss izdosies.

Bet, lai nu kas tai manā galvā darītos, šodien bija atpūtas diena. Tas atkal ir vesela stāsta vērts notikums. Es šodien vēroju cilvēkus un man bija neizsakāms prieks par to, kā turki atpūšas. Pikniks, tas ir nedēļas notikums gandrīz katrā ģimenē visās paaudzēs.

Tur atbrauc visa ģimene sakot no viss vecākā un beidzot ar tikko pasaulē nākušu mazo cilvēciņu. Tur atbrauc sākot ar ar pēdējās markas auto un beidzot ar kravas auto, kur sasēdināta visa kuplā ģimene (pēdējie man vairāk patīk). Tur sabrauc ar visu iedzīvi, sākot no paklājiem, ko izklāj pļavā un beidzot ar samovāriem, jo bez tējas jau nekur. Šajās te piknika vietas šķiet laiks apstājas un viss saplūst. Nav svarīgi vai Tu kādu pazīsti vai nepazīsti (principā jau nē), viss saplūst vienā skaistā enerģijā. Cilvēki no sirds atpūšas. Sievas gatavo salātus, vīri pieskata bērnus vai pulcējas ap mangali. Bērni spēlējas. Tas ir vārdos neizsakāms īstums, miers, prieks, smiekli un dzīvīgums. Katrs pa sevi un tomēr visi kopā.

 

Es varētu vēl daudz par to stāstīt, bet nu šodienai pietiks. Esmu atkal pārliecinājusies par to, cik ļoti mīlu šo zemi, tās cilvēkus, viņu atvērtību un īstumu. Un vēl, rakstot katru dienu, savas domas uz atziņas, es jūt, ka  manī šī PATEICĪBAS  sajūta, jau ir kā pats par sevi saprotams stāvolis. Es esmu tajā un tas ir skaisti.

Mazs ieskats piknikā būs šeit 

 

7.diena. Piektdiena, 15.jūnijs

Neskatoties uz visu, dzīve turpinās. Man atkal viss sagrozījies kājām gaisā. Labā nozīmē. Pagājušo nakti aizmirsu pagulēt. Man tā gadās šad tad, kad atnāk iedvesma.

Tā nu visu nakti radiju un kārtoju, pat nepamanīja ka rīts pienācis. Parasti šādas nakts  tūres beidzās ar to, ka otrā dienā mani  var neskaitīt. Šorīt, veicot vēl pēdējos soļus, notvēru sevi smaidam un priecājamies par padarīto. Es tikai pašā vakarā aptvēru, ka šoreiz viss bija savādāk. Man pietika enerģijas gan naktij, gan visai šodienai. Un vakarā vēl  sev uzdāvināju Pastaigu meditāciju pretim Saulrietam.

 Domāju, kas mainījies?

Mana enerģija. Kopš zināma laika, kad mācos kļūt apzinātāka savās domās, darbos un rīcībās, manī ir daudz vairāk miera un harmonijas. Un pamazām tās jau kļūst par normu. Tā nu šodien paspēru vienu solīti pretim sev, savai ticībai un spējai paļauties.

Reizēm šķiet, ka mana dzīve šobrīd veidojas no atsevišķiem laimīgiem puzles gabaliņiem. Cilvēki, notikumi, sakritības, zīmes, brīvības sajūta, laimes mirkļi, sarunas ar sevi. To pat nevar aprakstīt, jo šī puzles gabaliņi veidojas ik mirkli. Un esmu ļoti priecīga, ka man izodās tos ieraudzīt un ielikt pareizajā vietā kopīgajā bildē.

Ieskaties manā Pastaigu meditācijā. Šovakars Saulīte un debesis mani lutināta.

Atvēli vairāk laika, lai pavērotu sevi no malas. Tu ieraudzīsi daudz brīnumainu lietu.

 

6.diena. Ceturtdiena, 14.jūnijs

Šī ir sestā diena. Tā ir tāda pati diena manā dzīvē, ka visas iepriekšējās. Tai pašā laikā, tādas dienas nebūs nekad vairs. Šodien gribās pasēdēt klusumā, sadzirdēt sevi un klusumā sarunāties ar Visumu.

Ir skumji, ļoti ļoti skumji, bet arī tādas dienas ir mūsu ceļā, mums jāiemācas tās pieņemt ar mīlestību. Tādas dienas ir un būs.

Es sēžu klusumā un vaicāju Visumam : “Kāpēc? Kāpēc  apraujas cilvēka dzīvē, tad, kad katrs viņa solis ir apliecinājums, cik ļoti viņš mīl dzīvi. Kad rokas pilnas  mīlestības, lai radītu, ko īpašu un vienreizīgu. Es saprotu , ka viņa ir ar mums, tikai nav blakus. Un tomēr, kāpēc, kad uz  Zemes vēl tik daudz, kas paveicams?”

Es šodien savā dienasgrāmatā rakstīju:  “Es esmu bezgala laimīga, ka Dievs man ir devis BŪT, BŪT, BŪT un vēlreiz BŪT”. Šodien, kā jebkad  agrāk sajutu šo dāvanu BŪT DZĪVAM.

Tad gribējās skaļi kliegt: “Mīļie dzīvojiet, šo mirkli, DZĪVOJIET! Mēs nezinām , cik Visums ir mums paredzējis  šo ceļu uz Zemes.”

 

Sandriņ, Tu ar Jāni man dzimšanas dienā uzdāvinājāt skaistas trīs svecītes ar Latviju zīmēm. Es tās taupīju, kādam īpašam notikumam. Nu tā reize ir pienākusi…. Tevis un Jāņa veidotajai grāmatai “Raiņa pēdējā vasara” manā grāmatu plauktā vienmēr ir bijusi īpaša vieta, tagad tā ir unikāla un nenovērtējam. Tava dzīve bija skaista un piepildīta, bagāta ar Tavām zināšanām, no Tevis plūda mīlestība.

Ir skumji, ir ļoti ļoti skumji.

Mīļie dzīvojiet, šo mirkli, DZĪVOJIET!

 

5.diena. Trešdiena, 13.jūnijs

Šorīt pamodos ar jautājumu par vainas sajūtu. Vakardien nodarbībā ar Naumu  sapratu cik ļoti daudz savā dzīvē esmu jutusies vainīga, tur kur nav manas vainas. Šorīt kā filmā gar acīm skrien dažādas epizodes no dzīves, kur esmu jutusies vainīga, cik loti tas manī ir iesēdies līdz šai dienai.  Cik ļoti tas ir vilcies līdzi visus šo gadus. Lai patiešām šī vainas sajūta attaisnotos ir būtiski divi nosacījumi, pirmais  – es to daru labprātīgi, tā ir mana griba, otrais – apzināti gribu, kādam nodarīt sliktu. Domāju, ka neviens cilvēks ( procentuāli lielāka daļa) nenodara vai nenodarīja  ko sliktu apzināti. Tas bija tas labākais, ko tajā brīdī varējām darīt. Visbiežāk šī sajūta atnāk, kad atskatāmies uz  to, cik daudz laika varējām atvēlēt saviem bērniem, kuri  tagad jau ir lieli un savās dzīvēs.  Bet tas var būt arī visās citās dzīves jomās. Patiesībā  Tu  neesi vainīgs, bet vainas sajūta ir. Kāpēc mēs izjūtam vainas sajūtu, kad patiesībā neesam vainīgi? Kāpēc  mēs tā jūtamies?

Es saņēmu atbildi no Nauma: “Visbiežāk mēs jūtamies vainīgi tad, kad nedarām, to, kas mums būtu jārada savā dzīvē, lai sevi realizētu. Mēs nedzīvojam savu dzīvi. Un lai šo vainas sajūtu apstiprinātu, mēs meklējam situācijas no dzīves, kuras varam sasaitīt ar šo vainās sajūtu. “

Spēcīgi un tā ka vēl joprojām filmiņa no dzīves  tinās. Atkal ir tikai viena atbildes: “Viss ir Tevī”

Šobrīd mani ir pārņēmusi viegluma sajūta, ir vieglāk elpot, ir mazinājusies šī sajūta un ir prieks, ka es varu pati to visu mainīt. Un tas ir cerīgi!

Kā ir ar Tavu vainas sajūtu?

 

4.diena. Otrdiena, 12. jūnijs

Šī brīnišķīgā diena ir galā. Man diena sākās  plkst.5.30. Atgriežoties no savas rīta rosmes, kurā es dodos solītī līdz jūriņai, tad pavingroju, noteikti cigunoju un tad rīta pelde (kas var būt labāks par šo:-)), biju pilna ar to, ko gribēju pastāstīt Tev. Šorīt mani pārņēma pārpilnības sajūta un likās es visur redzu pārpilnību, kokos, ziedos, augļos, jūrā, it visā, ko vien redzēju. Un tajā visā es esmu!

Tomēr diena iegrozījās tā, ka tikai tagad pašā vakarā varu atgriezties pie 4.dienas. Tā tam bija jābūt, jo nekas jau nenotiek bez mūsu ziņas. Galvenais ir būt elastīgam un uzticēties. Tad nu varu teikt, ka dieniņa bija piepildīta ar ļoti daudzām atziņām un pieredzēm, tā man palīdzēja vēl vairāk ieraudzīt kā es esmu mainijusies ( vērojot sevi no  malas).Vakarā pēc Nauma Nadeždina nodarbības bija sajūta, ka no manis kā no sīpola lobas nost vecās kārtas. Pasaule sāk izkatīties savadāka kā līdz šim.

Vai Tev izdodas vērot sevi no malas? Iemācies, tas ļoti palīdz.

Kādu parpilnības rītu es piedzīvoju skaties šeit

 

3.diena. Pirmdiena, 11. jūnijs

Šodiena ir pilna cerību, jo sākusies ir jauna nedeļā:-) Mēs tuvojamies Saulgriežu laikam un tāpēc vēl jo vairāk esi dabā un baudi to. Bet es gribu padalīties, kā es ar saviem augiem sarunājos. Man nav mazdarziņš, jeb precīzāk būtu teikt, manu mazdārziņu sauc “balkons”. Lieldienās manas mīļās draudzenes, latvieties, kuras arī dzīvo Turcijā, Laima un  Lauma uzdāvināja man visādas skaitas puķītes, ko stādīt podos uz balkona, lai smuki. un arī vienu pipariņu dažādībai. Piparīņš auga griezdamies un jau pirmo ražu novācu, kad pamanu,ka lapiņas tādas pleķainas paliek un lielākas birst nost. Izdomājos visādi, bet sapratu ka viena tomēr netikšu galā, griezos pie savas mīļas Laumas, kur šeit Turcijā ir iekopusi skaistu dārzu. Secinājam, ka pipariņš ir slims. Sabāzu zemē kiplokus, pēc  Laumas ieteikuma un nolēmu, ka es ar viņu parunāšos. Tā katru rītu pirmais ko daru pēc meditācijas, apņemu savu pipariņu, sūtu viņam savu enerģiju un gaismiņu un parunājos par to, ka viņš var saņemties. Un iedomājies jau trešajā rīta viņš dzen ārā jaunas lapiņas

un skatos arī pipariņi ir paaugušies,

Es šobrīd ļoti aizdomājos par to, kāds spēks un spējas ir mūsos ikvienā. Ir tikai tās jasaredz un jāattīsta. Un tas nozīmē, ka mūsu sevis izzināšanai nav gala:-)

 

2.diena. Svētdiena, 10. jūnijs

Šodien devos savā ceļojuma uz Zeva  altāri. Bieži es turp viena nedodos, šobrīd izskatās, ka ap Saulgriežu laiku.

Tas ir ceļš kalnā, kas ļauj būt ar sevi un tai pašā laikā redzēt cik daudz dabas vienreizīguma ir visapkārt. Kāda ir pārpilnība dabā. Kad tieku līdz mērķim, esmu bezgala laimīga un pateicīga, par to ka man ir tāda iespēja dota. Reizēm ir sajūta, ka esi citā pasaulē, jo viss, kas ar mani notiek, rada vienu vienīgu pateicību. Pavisma mazas lietiņas, cilvēku uzmanība un viņu patiesais prieks par to, ko es daru, viņu sirsnība un vēlme palīdzēt, olivju dārzi, tauriņi, cikādes ar savu dziedāšanu, tikko spiesta melno zīkoku ogu sula ( karadut suyu), kalni, debesis ar savām zīmēm, jūra gandīz no putna lidojuma.                                                                                                 

Šaja reizē biju ļoti pateicīga, ka man izdevās, jo tas nebija viegli, bet man bija savs mazais projektiņs ( no apzinātā uztura kursa), trīs dienas draudzējos ar ūdeni un ceturtajā devos kalnā (ārā +32) Man izdevas un esmu ļoti,ļoti priecīga par to. 

Lai Tu arī kaut mazlietiņ baudītu no tā visa, noskaties video

 

1.diena. Sestdiena, 9. jūnijs

 

Nu ko! Es jau divas dienas gatavojos šim ceļojumam.

Tas bija mans mazais projektiņš. Un šķiet, ka man ir izdevies. Tieši tāds bija arī  nodoms, attīrīt sevi no visa iespējamā, pirms dodos tālāk.

Tāpēc cetrutdienā devos un Hamamu ( turki pirts), lai ļautu sevi attīrīt un izmasēt ar ziepju putām, lai mans kermenis būtu gatavs trīsdienu attīrīšanās ciklām, kuru pavadu meditējot un dzerot tikai ūdeni. Man tas ļoti labi salikās ar nodomu pēc tam doties “Ceļojumā pie sevis”

 

Šis būs citādāks celojums, jo pa šiem diviem gadiem daudz kas ir mainījies. Man dzīve ir kļuvusi piepildītāka, apzinātāka un laimīgāka. Taču mūsu ceļš pie sevis nekad nebeigsies, ja vien paši neapstāsimies.

Šodien vēl pavadu laiku meditācijas, bet rīt jau došos uz savu Svētvietu.

Novēlu arī Tev šo sajūtu, ka Tu esi gatavs kaut kam īpāšam, kas Tavu dzīvi var padarīt LAIMĪGĀKU.

 

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.